Svētdienas televīzijas raidījumā “De facto” atkal varēja dzirdēt telefonsarunu ierakstus, šoreiz gan tie bija saistīti ar pagājušajām pašvaldību vēlēšanām Rēzeknē.
Svētdienas televīzijas raidījumā “De facto” atkal varēja dzirdēt telefonsarunu ierakstus, šoreiz gan tie bija saistīti ar pagājušajām pašvaldību vēlēšanām Rēzeknē.
Šoreiz nevēlos spriest, cik katra no fiksētajām sarunām ir uzskatāma par patiesu un būtisku pierādījumu korupcijas lietā. Šķiet, kukuļdošana varas aprindās kļuvusi par gluži ikdienišķu parādību, ko dažs labs varasvīrs pat uzskata par veicamā darba pienākumu sastāvdaļu un tiesību aizsardzības iestāžu iejaukšanos uztver kā pretspēku vēlēšanos viņam ieriebt.
Mani vairāk šokē dažu mūsdienu varasvīru attieksme pret tautu. Kādu kalpošanu tās labā var gaidīt no ievēlētā deputāta, ja viņš vēlētāju intereses nevērtē augstāk par šņabja pudeli. Sak, ko viņi vispār var daudz gribēt, — ja dabūs reibinošu dziru, tad būs apmierināti.
Savas vajadzības dzīvē ar degvīna pudeli vienādo tikai hronisks alkoholiķis. Tas ir medicīniski pierādīts, taču īsti nezinu, kāda diagnoze var būt cilvēkam, kurš vēlmi pēc spirtota dzēriena pudeles uzskata par visas tautas galveno mērķi un vajadzību. Vēl dīvaināk, ka šņabi vēlētāju balsu uzpirkšanai ir piedāvājuši cilvēki ar sociāldemokrātu svētību un gādību. Tas ir politiskais spēks, kas pasaulē visvairāk iestājas par sociālo vienlīdzību un tautas labklājību. Pie mums viss notiek ļoti absurdi, bet varbūt arī ciniski gudri. Padomāsim, kam nepieciešama nodzērusies tauta. Tā ir izdevīga politiķiem, kuri varu vēlas izmantot, lai saimniekotu, kā paši vēlas, un lai neviens viņu darījumiem nesekotu līdzi. Skaidrs, ka žūpas to pat nedomā darīt. Droši vien savās vēlēšanu programmās šie rokas izstiepēji pēc deputāta mandāta nav skopojušies ar solījumiem stiprināt ģimeni, attīstīt izglītību un izskaust noziedzību, bet dzīvē ar starpniekiem vēlētājiem cenšas iedot pudeli. Kā smejies, nobalso par mums un dzer vesels, bet mēs bīdīsim savas rebes.
Ir arī augstāka līmeņa tautas interešu ignorēšana. Jau pieminētās Jūrmalgeitas sekmīga iznākuma mērķis būtu noņemt tautai vēl pēdējos palikušos jūrmalas kāpu pudurus, lai turpmāk gar jūru varētu staigāt tikai varas izredzētie.
Jāpiekrīt kādai Ventspils dabas aizsardzības aktīvistei, kura televīzijā tā arī pateica: “Kādēļ tad mums vajadzēja brīvu Latviju, ja tā ir tāda?”
