Diāna Meiere darbu un atpūtu saista ar sēņu pasaules izzināšanu un sēņu novārījumā krāso dziju

Šajā rudenī laikapstākļi sēņotājus lutina. Kā lielāki, tā mazāki sēņotāji meža veltes mājās nes pilniem groziem. Lai zinātu, ko likt un ko nelikt groziņā, daudzi vienmēr pa rokai tur “Lielo Latvijas sēņu grāmatu”. Tas ir vērienīgākais izdevums par sēnēm latviešu valodā. Grāmatā ir ietverts vairāk nekā 700 sēņu sugu aprakstu ar fotogrāfijām. Veidojot izdevumu, autores Diāna Meiere un Inita Dāniele rosina lasītāju interesi par sēnēm un to daudzveidību, tādēļ grāmatā ir pievērsta uzmanība kā tradicionālajām cepurīšu sēnēm, tā arī citām sēņu grupām, aptverot gan biežāk sastopamas, gan neparastākas un reti sastopamas sēnes – pūpēžus, piepes, korallenes, receklenes, kaussēnes, rumpučus, pazemes sēnes un daudzas citas sēnes.

Mikoloģe Diāna Meiere strādā Latvijas Nacionālajā dabas muzejā. Viņa ir no Gaujienas puses, kur pavadījusi bērnības vasaras. Pirms gada sirdij tuvajā un mīļajā Gaujienā iegādājusies lauku īpašumu, kur šobrīd apšubekas aug gluži vai rokas stiepiena attālumā. Diāna ar prieku dalās savās zināšanās ar citiem, priecājas par jauniem un neierastiem sēņu atradumiem. Sarunā ar “Ziemeļlatviju” viņa atklāj daudz interesantu faktu par sēnēm, saviem hobijiem, mikologa darba ikdienu.

– Cik liela ir tava saikne ar Gaujienu?

– Gaujienā pavadīju bērnības vasaras. Tur dzīvoja mani vecvecāki, kā arī abi vecāki ir no Gaujienas. Vecāki ir beiguši Gaujienas vidusskolu, mācījušies vienā klasē un vēlāk apprecējušies. Turklāt viņi joprojām ir kopā. Tēva vārds daudziem būs zināms, viņš ir viceadmirālis, bijušais jūras kara flotes virsnieks, arī kādreizējais Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku komandieris Gaidis Andrejs Zeibots.

Līdz ar to parasti mums visai ģimenei bieži vien nācās ceļot, pārcelties no vienas vietas uz citu. Tās ir bijušas vietas, kas saistītas ar jūru. Bija laiks, kad dzīvojām Tallinā, bet skolā es sāku iet Liepājā. Tad bija laiks, kad apmetāmies Pēterburgā, Kaļiņingradā. Tā pamīšus, bet skolas gadi man pagāja tieši šajās minētajās trijās pilsētās.

Ar Gaujienu man ir cieša saistība, uz turieni braucu arī laikā, kad abas vecmāmiņas jau bija devušās aizsaulē. Gaujiena man vienmēr bijusi ļoti mīļa, īpaša un sirdij tuva vieta, tāpēc vienmēr visiem stāstu, ka esmu dzimusi citur, skolā mācījusies citur un dzīvoju citur, bet esmu no Gaujienas. Man pat “Feisbukā” ir norādīts, ka esmu no Gaujienas. Dzimusi esmu Tallinā, bet kaut kā neērti būtu norādīt šādu faktu kā būtiskāku par manu saikni ar Gaujienu.

Pirms gada Gaujienā nopirku māju, tagad mana ikdiena, ja tā var teikt, aizrit ar vienu kāju Rīgā, ar otru Gaujienā.

– Pastāsti, kā tiki pie mājas, cik mērķtiecīgs bija šis lēmums?

– Pēdējos gados ik pa laikam skatījos kādus sludinājumus, bet nekas trāpīgs negadījās. Man nebija tāds mērķis vai uzstādījums, ka vajag par visām varītēm māju laukos, kaut kur ārpus Rīgas. Visbūtiskāk šeit nospēlēja fakts, ka tā ir tieši Gaujiena, ne kāda cita vieta. Tomēr pati mājas pirkšana notika diezgan strauji – vienā augusta ceturtdienā uzzināju, ka Gaujienā tiek pārdota māja, un jau nākamajā pirmdienā mūsu ģimene tika izvēlēta kā nākamie īpašuma saimnieki. Tagad Gaujienā beidzot mums ir sava mājiņa, kur labprāt visa ģimene braucam no Rīgas atpūsties.

Šī māja, kur tagad dzīvoju, ir pa vidu starp tām, kur es agrāk pie vienas vecmāmiņas pa vasarām dzīvoju, un otras, pie kuras agrāk gāju ciemos. No bērnības atceros arī mājas iepriekšējo saimnieci – mēs ar vecmāmiņu tur gājām pasūtīt lauku tortes un noskatīt skaistākās gladiolas. Blakus ir māja, kur ir dzimusi viena no manām vecmāmiņām un pirms daudziem gadiem tur dzīvojusi arī viņas vecmamma. Tātad manas dzimtas saknes tepat apkārt vien ir, esmu burtiski atgriezusies pie savām saknēm.

Māja nebija gluži pamesta. Tā bija uzreiz apdzīvojama, taču tajā nebija ūdens padeves, tikai aka pagalmā. Tāpēc tā bija pirmā lieta, kuru gribējās sakārtot, un to arī izdarījām. Viss – mājas iekšpuse, iekārtojums, mēbeles un daudzi priekšmeti – bija ļoti, ļoti līdzīgs tam, kā bija arī vecmāmiņas mājā, pie kuras pavadīju bērnību. Tas savā ziņā bija liels pluss, jo lika ataust bērnības atmiņām. Protams, pamazām arī daudzas lietas pārveidojam, atjaunojam, lai dzīvošana šeit būtu vēl omulīgāka un ērtāka.

Īpašums ietver arī divus hekt-ārus zemes, pamatā zālājus. Taču pie mājas ir arī tāds neliels briksnītis – krūmāji, kur aug jaunas apsītes un bērzi. Tur saaugušas skaistas apšubekas – man kā mikoloģei par prieku. Ir neliels augļu dārzs. Padzīvojot šeit, esmu sākusi apgūt arī dārzkopību, kas man ļoti patīk. Esmu iekopusi dažas puķu dobes, plānoju izveidot arī jaunas.

– Kas mudināja sākt aizrauties ar mikoloģiju?

– Daba un mežs man patīk un saista kopš bērnības, tāpēc man bija bērnības sapnis – es gribēju kļūt par mežsargu. Biju to vizualizējusi un iztēlojusies šādi: man ir zirgs un es jāju ar zirgu pa mežiem, skatoties, vai tur viss ir kārtībā. Esmu pabeigusi Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti. Viss sākās ar aizsargājamajiem augiem, tad es sāku pētīt sēnes, kuras aug uz šiem aizsargājamajiem augiem, bet izkristalizējās, ka mani aizrauj viss, kas saistīts ar tām. Jau studiju laikā pamazām vairāk sāku pievērsties sēņu izpētei. Jāteic, ka šajā jomā mani ievirzīja botānikas un mikoloģijas pasniedzējs docents Edgars Vimba. Viņš ir izaudzinājis vairākus Latvijas mikologus.

Tā līdz šai pašai dienai tā ir joma, kur atklājam arvien ko jaunu.

– Cik ilgu laiku jau strādā Latvijas Nacionālajā muzejā?

– Ja jārēķina, tad šeit strādāju jau 25 gadus. Šis laiks ir izstiepies garumā, bijis un turpina būt aizraujošs. Latvijas Nacionālajā muzejā nonācu jau studiju laikā, kad vēl mācījos maģistrantūrā. Pieteicos darbiņam, domādama, ka tas ir uz laiku, aizvietojot kādu kolēģi dekrēta laikā. Līdz ar to sanāca, ka uzreiz kļuvu par Botānikas un mikoloģijas nodaļas vadītāju. Tad muzejā sāka attīstīties muzeja pedagoģijas joma, tad izveidojās Izglītības nodaļa, kuru es sāku vadīt. Vēlāk Izglītības nodaļas darbs pavērās sabiedrisko attiecību, izstāžu veidošanas, mākslinieciskās nodaļas aktivitātēm, izveidojot Komunikācijas nodaļu. Pēc sava pašreizējā amata – Latvijas Nacionālā Dabas muzeja direktora vietniece attīstības jautājumos – šobrīd esmu patālu no mikoloģijas. Uzskatu sevi par mikoloģi izglītotāju, kurai ļoti patīk dalīties zināšanās, protams, to daru arī muzeja vārdā. Darbojos dažādos projektos, šobrīd strādājam pie digitālo ekspozīciju pārvaldības sistēmas, kur veidoju gan saturu, gan izpildījumu. Tas ir viens veids, kā attīstīties, taču mēs cenšamies neatrauties no reālā, taustāmā priekšmeta, jo tā vienmēr muzeja apmeklētājam ir pavisam cita pieredze. Nupat biju Itālijā, kur norisinājās Eiropas mikologu kongress, kurā izskanēja dažādu pētījumu apkopojumi par sēņu aizsardzības, un mūsdienīgiem sēņu izmantošanas veidiem un tamlīdzīgi aktuāli temati.

– Zinu, ka esi arī viena no “Facebook” konta lapas Latvijas Mikologu biedrība un draugi veidotājām. Šobrīd tur ir 12,4 tūkstoši sekotāju, jūs pašas ar kolēģi čakli atbildat lasītājiem/bilžu iesūtītājiem uz jautājumiem par nezināmām sēnēm. Kā izdodas tam izbrīvēt laiku, ja dienas laikā iekrīt vairāki desmiti jaunu ierakstu?

– Pašas izveidojām šo kontu, pašām jātiek galā. Sociālajos tīklos ir liela aktivitāte, kas turpina pieaugt. Nevaram vien nopriecāties, kā cilvēki mācās pazīt sēnes, atklāj priekš sevis aizraujošo sēņu pasauli un nereti atklāj pat Latvijai jaunas sugas.

Pāris gadu laikā daudzi sēņotāji ir ļoti daudz iemācījušies un kļuvuši par pietiekami zinošiem sēņu pazinējiem un jau droši var konsultēt citus, mazāk zinošus kolēģus. Daudzi iemācījušies pareizi noteikt sēņu sugas, līdz ar to šāda darba mums jau krietni mazāk. Visi sēņotāji pašā sākumā zina nosaukt trīs sēnes, piemēram, baravikas, gailenes un “suņu sēnes”, bet, konsultējoties ar zinošiem speciālistiem, visi kļūstam izglītotāki un daudz zinošāki.

Interese, kas sākusies ar ēdamo sēņu iepazīšanu, pāraugusi pamatīgās zināšanās par plašu sēņu loku. Mums Latvijā ir ļoti daudz sēņotāju, tas vienmēr bijis skaidrs. Pirms pāris gadiem pētījumā, kura autors ir Miķelis Grīviņš, parādīts, ka 79% procenti Latvijas iedzīvotāju dodas uz mežu, lai vāktu sēnes, un šis ir ļoti augsts rādītājs pasaules mērogā.

Lielāko daļu interesē sēnes kā pārtikas avots, krājumu vai peļņas avots. Tādu ir ļoti, ļoti daudz. Tomēr par sēnēm var interesēties arī pašu sēņu dēļ – tās ir ļoti daudzveidīgas, skaistas, samērā viegli atrodamas. Mēs ar kolēģi Initu Dānieli cenšamies veicināt šo interesi par sēņu daudzveidību, veidojot sēņu vērotāju kopienu. Kopš ir iznākusi “Lielā Latvijas sēņu grāmata” un izveidota Mikologu biedrības “Facebook” grupa, tā arī tīri veiksmīgi attīstās.

Mani nebeidz iepriecināt arī tas, ka laika gaitā mums veidojas draudzība, interese par sēnēm ļauj sastapt domubiedrus un pavadīt laiku, domājot, runājot un darbojoties jomā, kas ir tik tāla no ikdienas raizēm un rūpēm. Tas var būt ļoti dziedinoši. Uzskatām, ka mums ir apmēram 4000 sēņu sugu. Taču mēs esam pārliecinātas, ka īstenībā ir daudz vairāk.

– Kādas ir tavas iecienītākās sēņu vietas? Saprotams, ka īsteni sēņotāji tās nevienam neatklāj.

– Sēņojusi esmu visu laiku, bet pa drusciņai. Bērnībā sēņojām, taču manā ģimenē nebija tādas tradīcijas, ka visi taisa milzu krājumus ziemai. Pārsvarā sēnes lietojām pašā sēņu sezonas laikā. Ar to domājot, mežā mani vairāk interesē atrast kaut ko neparastu. Vienkārši pastaigāt pa mežu, būt mežā. Pirms man nebija māja Gaujienā, katru nedēļas nogali pavadīju kaut kur Pierīgas mežos, tādā sasniedzamā attālumā. Tagad iepazīstu arī Gaujienas puses mežus, atklājot arvien jaunas vietas. Dodamies arī pāri robežai uz kaimiņu igauņu zemi. Protams, es vācu sēnes arī ēšanai, kā nu bez tā. Un tāda sēņu mērcīte vasarā ar jaunajiem kartupelīšiem, dillītēm, mazsālītiem gurķīšiem. Tā ir klasika teju katram, kurš uzturā lieto sēnes. Ja man jārunā par drošām ēdamām sēnēm, ko varētu izmēģināt, nāk prātā milzu apaļpūpēdis – balts, var izaugt ļoti liels. Ēdams gan, kamēr ir mazāks. Teiksim, apmēram 20 centimetru diametrā vēl ir labs un ēdams. Ja kļūst lielāks, tad jau drusku aizdomīgi. Iekšpusē jābūt tīri baltam, ja tik tikko kāda dzeltenīga nokrāsa, tad labāk ne, jo parādās nepatīkama piegarša. Bet, kamēr pavisam balts, stingrs, tad apaļpūpēdis ir patiešām garšīga sēne, ko var cept, grilēt.

Ar sēnēm ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Saindēšanās risks ir ļoti liels. Arī šonedēļ saņēmu zvanu no cilvēka, kurš domā, ka, iespējams, būs apēdis balto mušmiri. Pēc viņa sniegtā apraksta īsti nesapratām, kas tā par sēni varētu būt. Tas, ko ieteicām, protams, vispareizāk ir vērsties uzreiz pie mediķiem, lai būtu drošs par savu veselību.

– Vai taisnība, ka meža sēnes veiksmīgi var izaudzēt arī piemājas teritorijā?

– Ir, kam izdodas, ir, kam ne. Kāds mēģina daudzus gadus, un kādā brīdī tas arī izdodas. Lai sēnes augtu dārzā vai tuvajā mežiņā, vispirms jāizpēta, cik sausa vai mitra tur ir augsne un kādi koki aug. Pēc tam jānoskata izvēlētajai vietai līdzīga sēņošanas teritorija. Rezultāts atkarīgs arī no tā, kurā vietā ir dārzs. Ja tur ir viens vecs ozols, ar to vēl nepietiek, jo mikorizu tīklā visi dzīvoklīši jau var būt aizņemti. Bet, ja māja ir laukos, meža tuvumā, tad vajag tikai pareizos kokus un var mēģināt.

Lai sēnes dārzā vai piemājas mežā izaugtu, ir svarīga “sadarbība” ar kokiem – baravikas nevarēs ieaudzēt tur, kur aug apšubekas, un otrādi. Ja gribat izsēt priežu baraviku, tad tā augs zem priedes, nevis zem bērza, bet vasaras baravikas augs zem ozola. Taču nekādas garantijas nav – daudz drošāk tomēr ir doties ar groziņu uz mežu.

– Daudzi sēņotāji izmanto “Lielo Latvijas sēņu grāmatu”, tik vērienīgs izdevums par sēnēm Latvijā tas ir pirmais. Cik ilgā laikā tapa šī grāmata kopā ar kolēģi?

– Latvijas Dabas muzejs un karšu izdevniecība “Jāņa sēta” šo grāmatu izdeva 2020. gadā. Dažādas sēņu grāmatas ir bijušas līdz šim, bet tik apjomīgs un pilnīgs izdevums tas šobrīd ir lielākais. Tas ir mūža darbs, jo zināšanas tiek iegūtas gadiem, dažādi materiāli pamazām tika krāti, tāpat kā sēņu fotogrāfijas. Intensīvs darbs pie grāmatas bija divu gadu garumā. Vienmēr sakām paldies visiem, kas mūs atbalstīja un atļāva izmantot sēņu attēlus grāmatai. Neskatoties uz gadiem, kas pavadīti, meklējot sēnes, fotografējot tās, izrādījās, ka daudzām sēnēm mums nav attēlu. Lai sēņu grāmata būtu tik bagāta ar sēnes raksturojošiem attēliem, nāca palīgā arī mūsu atbalstītāji – mikoloģijas entuziasti.

Patiesībā šī grāmata uzņem apgriezienus, jo mums tagad ir arī trešais līdzautors, un grāmata ir iztulkota lietuviešu valodā. Tātad tagad arī Lietuvā sēņotāji varēs vadīties un atpazīt sēnes pēc mūsu fotogrāfijām un aprakstiem, jo sēņu sugu sastāvs pie viņiem ir ļoti līdzīgs.

– Vai ir vēl kādi hobiji un aizraušanās bez sēņu būšanas?

– Patiesībā visi mani hobiji ir saistīti ar sēnēm. Es daudzus gadus krāsoju dziju ar sēnēm. No sēņu novārījuma var iegūt ļoti daudz un dažādas krāsas, košas un izteiksmīgas, parasti cilvēki par to ir izbrīnīti. Vēl kādu brīdi esmu audzējusi sēnes, ko darījām kopā ar meitu. Brīvajā laikā man patīk arī gleznot sēnes.

Un man ir arī suns, kurš ir iemācīts meklēt trifeles, bet šis ir garāks stāsts.

– Latvijas Nacionālajā muzejā tieši šonedēļ ir izstāde “Sēnes 2023”. Pastāsti par to sīkāk!

– Sēņu izstādi rīkojam katru gadu. Izstāde “Sēnes 2023” norisinās no 13. līdz 17. septembrim. Tā ir iespēja ne tikai apskatīt, bet arī iepazīt tuvāk Latvijā sastopamās sēnes, kuras muzeja darbinieki ievākuši dažādos Latvijas mežos, sākot ar vispārzināmām, kā gailenes, bērzlapes un baravikas, līdz pat reti sastopamām vai aizsargājamām sēnēm. Cilvēkiem parasti interesē, vai atrastā sēne ir ēdama vai neēdama, taču tikpat svarīgi ir iepazīt sēni tuvāk.

Eksponētās sēnes tiek sakārtotas grupās – ēdamās, neēdamās, indīgās un aizsargājamās, savukārt etiķetēs ir norādīts ne tikai sugas nosaukums un apraksts, bet ēdamajām sēnēm ir arī ieteicamais apstrādes veids. Lai izstādes laikā izvairītos no sēņu bojāšanās, iespēju robežās katru dienu sēnes tiek papildinātas un mainītas. Jāpiemin, ka līdztekus dabas muzejā ir apskatāma izstāde “Gļotsēnes Latvijā – krāšņums no plazmodija līdz sporām”, kur gļotsēņu daudzveidību dažādās attīstības stadijās var iepazīt vairāk nekā 100 fotogrāfijās, kā arī ar lupu pētāmi gļotsēņu interesentu vākumi vairāk nekā 70 sugām. Abas izstādes Latvijas Nacionālajā dabas muzejā skatāmas līdz 17. septembrim.

Ļoti apmeklētas ir arī Latvijas Mikologu biedrības un Latvijas Nacionālā dabas muzeja Sēņu dienas, ko šogad pirmo reizi kopīgi rīkojam vairākos novados. Šogad gan Sēņu dienas izpalika Smiltenes un Valkas novados, bet nākamgad centīsimies tās noorganizēt arī jūspusē.

#SIF_MAF2023

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.