Daudziem Sedas purvs asociējas ar kūdras ieguvi, taču pēdējā laikā aizvien lielāku interesi par to izrāda ekologi un dabas draugi.
Daudziem Sedas purvs asociējas ar kūdras ieguvi, taču pēdējā laikā aizvien lielāku interesi par to izrāda ekologi un dabas draugi. Ārzemnieki, uzzinot, ka izstrādātajos kūdras laukos redzamās koku saknes un zari ir 10 tūkstošus gadus veci, steidz savākt pēc iespējas vairāk šo unikālo suvenīru.
“Purvs ar katru gadu kļūst interesantāks, jo tas pakāpeniski atgūst savu pirmatnējo, pat mežonīgo izskatu. Tūkstošiem hektāru lielās izstrādātās purva platības ir applūdušas. Ūdens līmeni papildina arī nokrišņi un Sedas upes palu ūdeņi. Virs ūdens vīd vien vecā šaursliežu dzelzceļa uzbērums. Saistībā ar purva izstrādāšanas īpatnībām ir arī neapplūdušas vietas. Šīm ūdenskrātuvēm var apiet apkārt un tās aplūkot. Šādi savdabīgi biotopi ir interesanti ikvienam dabas draugam. Citviet kaut kas tāds ir reti sastopams. Ne velti šajā teritorijā ir izveidojies Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts, tātad aizsargājama dabas teritorija,” stāsta izcils purva pazinējs Zigurds Dreimanis. Viņš ar purvu ir saistīts gandrīz visu mūžu un zina par to gandrīz visu, jo absolūti visu zināt nav iespējams. Tieši viņš parasti purvā pavada dažādus dabas speciālistus.
Teritorijas aplūkošanai ir gadījuma raksturs
Sedas purvā ar katru gadu palielinās faunas dažādība. Lielu ietekmi uz ūdens noteces ierobežošanu veic bebri. To skaits noteikti mērāms vairākos tūkstošos. Uz katriem veco novadgrāvju 500 metriem redzami vismaz trīs bebru būvēti dambji. Purvā ir parādījušies vilki. Dažkārt tie ieklīst pat ražotņu teritorijās un baida strādniekus. Ir sastopami arī lūši un ūdri, daudz lapsu un šur tur pa kādam alnim. Ornitologi purvā ir saskaitījuši vairāk par 100 putnu veidiem. Vispirms jau katrs ievēro skaistos baltos gulbjus. To skaits palielinās katru gadu un tuvojas simtam. Purvā ir redzēts īsts dabas retums — melnais stārķis, ir pamanīts jūras ērglis, zivju ērglis, daudz rubeņu, dzērvju. Dabas liegumā “Sedas purvs” ir visas iespējas redzēt šos putnus.
Purvam aizaugot, mainās arī tā flora, izplešas tipiskie purva augi. Ir atrastas reti sastopamās augu sugas — palu grīslis, dzegužpirkstīte, dažādi staipekņi, meža silpurene un daudzi citi aizsargājamie augi. Platībām aizaugot, pirmais koks, kas cenšas iesakņoties, ir bērzs. Diemžēl gruntsūdeņi ir ļoti augsti, tāpēc kokam sasniedzot sešu vai septiņu metru garumu, tas nokalst. Sakņu sistēma to nevar nodrošināt ar barības vielām. Purvā aug arī necilas priedītes. Ir arī tādas platības, kuras nosusinās dabiskā veidā, un tur aug jauni meži, sastopami arī bojā gājušie meži.
Lai nopietni attīstītu tūrisma nozari, vajadzīgs uzņēmīgs cilvēks. Z. Dreimanis atzīst, ka pašlaik tāda nav. Arī pašvaldība ar šo problēmu pagaidām nenodarbojas. Pašlaik purva teritoriju aplūkošanai ir tikai gadījuma raksturs. Par to interesējas dabas draugi, ekstrēma tūrisma cienītāji. “Dažas tūrisma takas ir pat bīstamas dzīvībai. Purvā veidojas akači. Vizuāli šķiet, ka purvs ir aizaudzis, bet zem cilvēka svara uzaugusī sega var pārplīst. Ir jābūt ļoti piesardzīgam un uzmanīgam. Vienatnē purvā iet nedrīkst. Kad pie manis atbrauc kāds ciemiņš un vēlas apskatīt purvu, es noteikti viņu pavadu. Kad cilvēks iestieg purvā, viņš vispirms cenšas izvilt kājas. Tas ir aplami. Tiklīdz cilvēks jūt, ka grimst, nekavējoties jāmetas uz vēdera vai muguras. Ja to nepaspēj, sekas būs traģiskas,” stāsta Z. Dreimanis. Viņš zina jauniešu grupas, kuras kājām pa purvu nostaigājušas vairākus desmitus kilometru, tomēr sankcionēta tūrisma pagaidām nav. Līdzšinējie mēģinājumi sakārtot tūrisma aspektus bijuši neveiksmīgi.
Purvs atjaunojas dabīgi
Daudzi vēlas izbraukt pa purvu šaursliežu dzelzceļa vagonā. Lai dzelzceļš atbilstu visām prasībām, tā uzturēšana ir dārgs prieks. Diemžēl līdzekļu trūkst. “Interesentu izbraukt pa purvu ir daudz. Uzņēmīgs cilvēks, iespējams, varētu to izveidot par peļņu nesošu uzņēmumu. Pašlaik izbraukt ar vilcieniņu pa purvu var tikai tāpēc, ka kūdras ieguve turpinās un atsevišķi dzelzceļa posmi tiek izmantoti. Ja nekas nemainīsies, nākotnē ar vagoniņu braukt nevarēs. Ir bijuši mēģinājumi prasīt no pasažiera divus latus par stundu ceļojuma. Cilvēki saka, ka dārgi. Patiesībā tas sedz tikai mazu daļiņu no ekspluatācijas izdevumiem. Baidos, vai purva dzelzceļu izdosies saglābt, ja tuvāko pāris gadu laikā neparādīsies iniciatīva šajā jomā,” stāsta purva speciālists.
Vēl viena iespēja ir veco sliežu ceļa vietā veidot grants un smilšu prizmu, to izlīdzināt tik tālu, lai varētu braukt ar apvidus mašīnām. Tiesa, šai idejai ir arī negatīvais aspekts — vasarā pastāv iespēja kūdrai aizdegties.
Eiropas valstu dabas speciālisti uzskata, ka purva biotopu saglabāšana ir pareizais ceļš. Tas sasaucas arī ar ūdens krājuma saglabāšanu un tā pakāpenisku palielināšanu. Purvam ir jāatjaunojas dabīgi. Eiropas Savienības amatvīri par purvu izrāda interesi un atbalsta sedēniešu centienus dabas aizsardzības jomā. Protams, viņi sajūsminās par bebru mājām, ezeriem, augiem un visu pārējo.
Nodrošina Rīgu ar siltumu un elektrību
Sedas purvs ir trešais vai ceturtais lielākais Latvijā. Tā platība ir apmēram 7500 hektāru. No tiem 6500 izmantojami kūdras ražošanai. Purva izmeklēšanas darbi sākās 1945. gadā un ilga četrus gadus. Tas tika darīts, lai ar kurināmo apgādātu Rīgas termoelektrostaciju. Tolaik tā vēl nebija uzbūvēta. Pirmās kūdras tonnas ieguva 1954. gadā, un tad arī sāka ciemata celtniecību, kas tagad ir Sedas pilsēta.
Uzņēmums plānoto ražošanas jaudu (650000 tonnu) sasniedza 60. gadu sākumā, tas ir, 1,8 miljonus kubikmetru gadā. Ziemas mēnešos katru dienu Rīgā nogādāja piecus dzelzceļa sastāvus ar kurināmo kūdru. Darbs turpinājās augu diennakti. Siltums Rīgā bija jāuztur un elektroenerģija bija vitāli nepieciešama. 60. gados Sedā sāka iegūt tā saucamo pakaišu kūdru. Katru gadu ieguva apmēram 110 000 tonnu. Šobrīd to sauc par sūnu kūdru.
Ražošanas apjomi purvā ir ļoti atkarīgi no laika apstākļiem. Lietainā laikā visi dzīvo mājās un raugās debesīs cerībā uz labāku laiku. Tiklīdz pusizžāvēta kūdra salīst, rodas zaudējumi.
Z. Dreimanis uzņēmumā par direktoru sāka strādāt 1967. gadā. Tolaik tur bija 870 strādājošo. Purvā strādāja vairāk nekā 300 traktoru. Ne viens vien traktors darba gaitās ir nogrimis. Nākamajām paaudzēm būs par ko brīnīties. Kūdras ieguves apjomi un tempi bija vērienīgi. Pašlaik akciju sabiedrībā “Seda” iegūst tikai apmēram desmito daļu no kādreizējiem apjomiem, tas ir, 40 – 60 tūkstošus tonnu. Tiek izmantotas arī kūdras atradnes Ērgļu un Taures purvā, kā arī mazākās ieguves vietās Madonas un Alūksnes rajonā.
Daba ir stiprāka un cilvēks — bezspēcīgs
Par Sedas purvu kūdras ieguvējiem bija interese jau pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Zinātnieki šim purvam pievērsa uzmanību ar domu, ka kūdra varētu būt labs enerģijas avots. Profesora Pētera Nomaļa vadībā speciālisti veica purva izlūkošanu.
Nekas nav mūžīgs. Lielais Sedas purvs gadu gaitā ir pamatīgi izstrādāts. Kūdru iegūst frēzējot — nogriež mazu slānīti, to izžāvē un novāc. Un tā 22 reizes gadā pa 11 milimetru biezam slānītim. Praksē katru gadu kūdras slānis samazinās par apmēram 20 centimetriem. Rotējošs frēzveltnis nogriež šos 11 milimetrus, pēc tam ar speciālu tehniku apgriež otrādi un ļauj izžūt. Tas jāatkārto trīs reizes, līdz mitrums kūdrā ir 30 – 40 procentu. Nākamā ir vālošana, un visbeidzot bunkurmašīnas ar elevatoru piepilda 12 kubikmetru tilpni. Pilnās tvertnes iztukšo bērtnēs. Ziedu laikos uzņēmums vienlaikus strādāja 3000 hektāros. Tā bija platība, lai nodrošinātu plānotās kūdras daudzuma ieguvi.
Kūdras slānis Sedas purvā vidēji bija četrus metrus biezs, stratēģiski nozīmīgos iecirkņos — 10 – 12 metru. Tajās platībās notiek darbs arī patlaban. 2004. gadā sedēnieši svinēja uzņēmuma 50 gadu jubileju. Šis laiks ir par īsu, lai izstrādātu tik biezu kūdras slāni. “Tajā pašā laikā purvā bija un ir tādi iecirkņi, kuros, neraugoties uz tehnikas daudzumu un iespējām, daba ir stiprāka un cilvēks — bezspēcīgs,” stāsta Z. Dreimanis.
Daļu izstrādātā purva ir mēģināts apmežot. Šīs platības ir nodotas valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” valdījumā.
Pēc 3000 gadiem atkal būs kūdra
Lai purvu varētu izstrādāt, ir nepieciešama tā nosusināšana. Šim nolūkam nepieciešama sūkņu stacija, kas atsūknē ūdeni no grāvjiem. Tas ir dārgs process. Tiklīdz kādu iecirkni izstrādā, ūdens atsūknēšanu pārtrauc. Šajās vietās veidojas dīķi, kuri pamazām aizaug ar mitrājiem. Padomju laikā bija pieņemti lēmumi, ka tur, kur purvu var nosusināt dabīgi, jāstāda mežs, bet kur tas nav iespējams, ierīkojami zivju dīķi. Meliorācijas institūts izstrādāja vērienīgu projektu zivju dīķu iekārtošanai. Lai tos uzturētu un nodrošinātu pareizo tehnoloģiju, vajadzēja atpumpēt daudz ūdens no Gaujas. Zaļi domājoši cilvēki sāka protestēt, un projekta īstenošanu atbildīgās amatpersonas nobremzēja, lai netraucētu Gaujas caurteces režīmus.
Purvs atrodas uz ūdensšķirtnes starp Gauju un Salacu. Daļa purva ūdeņu ietek Sedas upē. Interesanti, ka tās līmenis ir par pieciem metriem augstāks nekā Gaujā. Pavasaros daļa Sedas upes mikrobaseina ūdeņu nonāk Gaujā. Domājams, ka apmēram pēc 3000 gadiem būs noformējies jauns purvs kūdras ieguvei. Tik ilgs laiks nepieciešams, lai augu atliekas ļoti mitros apstākļos pārtaptu kūdrā. Skābekļa piekļuvei jābūt ļoti minimālai, lai nenotiktu strauja augu sadalīšanās. Organiskā masa pamazām uzkrājas, un veidojas kūdra. Sedas purva vecums ir apmēram 10 tūkstoši gadu. Metru dziļa kūdras slāņa izveidei dabai nepieciešams vismaz tūkstoš gadu.
Z. Dreimanis izklāsta atšķirības starp augsto un zemo purvu tipiem. “Tie atšķiras ar kūdras veidotājaugiem un hidroģeoloģiskiem apstākļiem. Augstā tipa purvus veido dažāda tipa sfagnu sūnas, kas ar savu virsmu un īpašo molekulāro uzbūvi spēj aizturēt ūdeni. Zemā tipa purvi veidojas tādās vietās, kur ir dabiskais slapjums. Augstā tipa purvi veidojas uz smiltīm, kurās nav nekādu barības vielu augiem. Sūnu izdzīvošanas prasības ir ļoti pieticīgas. Lai cik tas būtu neticami, sūnas spēj piesaistīt ūdeni un to uzkrāt. Dīvaini, bet šis ūdens līmenis tiek uzturēts par pieciem metriem augstāks nekā netālajā Gaujā,” stāsta Z. Dreimanis.
Sezona iesākta ļoti veiksmīgi
Pieprasījums pēc kūdras ir milzīgs. Pašlaik visvairāk Sedas kūdru iepērk Holandē un Vācijā. Mazākas partijas nokļūst daudzās Eiropas valstīs. Daļu kūdras transportē vaļējā veidā kuģu tilpnēs, daļu presē, citu fasē plastmasas maisos, pievienojot minerālmēslus un citas piedevas, kas neitralizē skābumu. Produkcijas veidu ir ļoti daudz — katrai vajadzībai, katram kultūraugam nepieciešama sava, tikai tam nepieciešama augsne.
Šogad pavasaris bija vēls, bet maija pirmajā pusē nokrišņu nebija. “To izmantojot, mēs izvērsām ražošanu. Tiesa, kūdra žuva ļoti negribīgi, jo diennakts vidējā temperatūra bija zema. Neraugoties uz dažādiem sarežģījumiem, maija plānu pārpildījām gandrīz pusotrkārtīgi. Sezona ir iesākta sekmīgi visos kūdras ieguves veidos,” priecājas Z. Dreimanis un cer, ka laika apstākļi darbam būs labvēlīgi.
