Tik tālu jau esam, ka uz pannas vairs nevaram izcept lēto desu, jo tā ir piepildīta ar ķīmiju.
Tik tālu jau esam, ka uz pannas vairs nevaram izcept lēto desu, jo tā ir piepildīta ar ķīmiju. Rudīte un Dzintars Poguļi līdz tādai situācijai nevēlējās nokļūt un divos gados panāca, ka viņu ģimene lieto tikai veselīgu pārtiku un dzīvo tīrā vidē.
Zvārtavas pagasta zemnieku saimniecības “Lejascelmiņi” īpašnieks Dz. Pogulis ar dzīvesbiedri jau trešo gadu nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību. Saimnieki audzē gaļas liellopus.
“Sējumu kopšanai ražotās ķimikālijas kļuva arvien dārgākas, un nu jau tām ir gluži pasakaina cena. Tādus tēriņus mēs nevaram atļauties, turklāt par ko tad tik dārgi jāmaksā — vai par vielām, kas nelabvēlīgi ietekmē vidi? Nospriedām, ka strādāsim vairāk, bet ķīmijas mūsu zemē nebūs,” savu izvēli par labu bioloģiskajai saimniekošanai motivē Dz. Pogulis.
Ķīmijai nolemj pateikt “nē”
“Lejascelmiņu” saimniecība aptver 50 hektārus. “No tādas platības nevarējām iegūt tik daudz ienākumu, lai attīstītu moderno lauksaimniecību. Naudiņa spieda izdomāt kaut ko citu. Izšķīrāmies par veselīgas produkcijas ražošanu. Nu jau apmēram 10 gadu mūsu zeme ķīmiju tikpat kā nav redzējusi, bet trešo gadu strādājam ar visiem papīriem kā sertificēti bioloģiskie lauksaimnieki. Tā kā ap mūsu mājām ir paugurains reljefs, izdevīgāk ir nodarboties ar lopkopību. Mums ir astoņas zīdītājgovis un 12 dažāda lieluma jaunlopu. Ganāmpulku pilnībā nodrošinām ar pašu saimniecībā saražoto lopbarību,” stāsta R. Pogule. Saimniece atzīst, ka nav bijis viegli sagatavot visu nepieciešamo dokumentāciju. “Tas mums sākumā šķita bezgala sarežģīti un grūti. Domājām, ka nekad papīra kalniem neizurbsimies cauri. Tad sanācām kopā vairāki zemnieki un cits citam devām padomus. Nevar jau visu viens atcerēties. Kāds ierunājās, vai mēs zinot, ka rīt pēdējā diena tādu un tādu dokumentu iesniegšanai, cits atkal atgādināja, kas vēl jāsaraksta un kur jāiesniedz, un tā kaut kā ar visu tikām galā,” saka R. Pogule.
Pagaidām labums tikai pašu veselībai
Dzintars piebilst, ka viņi saimniecībā turpina arī graudu audzēšanu, bet tos izmanto lopbarībai un pašu vajadzībām. “No izaudzētās produkcijas pagaidām tikai pašu vēderi ir lielākie ieguvēji, jo uzpircēji par gaļu nevēlas maksāt vairāk tikai tādēļ, ka tā ir bioloģiski tīra,” saka Dz. Pogulis.
Arī graudu audzēšanā saimnieki nedrīkst izmantot ķīmiskos līdzekļus. Rudīte skaidro, ka biloģiskās lauksaimniecības eksperti pieļauj tikai nelielu ķimikāliju devu izmantošanu, kas nepārsniedz piecus procentus no paredzetā daudzuma modernajā lauksaimniecībā, bet arī tādā gadījumā tas jādara zināms nozares uzraudzītājiem un katras vielas izmantošana jāsaskaņo.
Cīņā pret nezālēm ievēro pat mēness fāzes
Tagad saimniekiem zemes apstrādē un kopšanā roku darba ir vairāk.
“Atteikšanās no ķīmijas mums padarījusi grūtāku cīņu ar nezālēm, bet, rīkojoties pārdomāti, var gūt gluži labus rezultātus. Viens veids, kā izskaust nezāles ar bioloģiskiem līdzekļiem, ir turēt daļu lauku melnajā papuvē. Ja tomēr redzam, ka kāda graudu platība sāk aizaugt tā, ka neko vairs nevar iesākt, tad visu masu nopļaujam un gatavojam skābbarību,” skaidro Rudīte. Dzintars piebilst, ka derīgi ir ievērot arī mēness fāzes. “Ja vecajā mēnesī uzar zemi, tad nezāļu ir mazāk. Raža gan nav tik liela, kā audzējot ar intensīvajām metodēm. Tagad rudenī novācam apmēram tikpat daudz graudu kā pirmās brīvvalsts laikā, kad arī neizmantoja ķīmiju. Nu, bet 30 centnerus labā vasarā no hektāra varu iekult,” viņš apliecina.
Ganāmpulks ir pašu izaudzēts
Ganāmpulku saimnieki paši izaudzējuši savā saimniecībā. “Nekur jau vairs telēnus nevar nopirkt. Kādreiz par vienu teļu prasīja 20 latu, bet tagad tas maksā gandrīz 100 latu un to tik un tā nevar dabūt. Arī kaimiņvalstīs dzīvniekus nav jēgas pirkt, jo ir diezgan sarežģīti tos pārvest pāri robežai. Tad tiem vēl ir noteikts karantīnas laiks, bet man kūtī nemaz nav vietas, kur tos varētu turēt nošķirtus. Tādēļ ganāmpulku izaudzējām paši,” stāsta Rudīte.
Saimnieki atzīst, ka tā ganāmpulka paplašināšana notiek ievērojami ilgāk nekā iepērkot mājlopus, bet ir arī savi plusi — nav šaubu par produkcijas kvalitāti, jo viss noticis pašu uzraudzībā un ar pašu darbu. “Sākumā vēl plānojām nodarboties ar piena lokpopību, bet šo domu atmetām. Dzīvojam diezgan nomaļā vietā, apkārt ir mežs un sliktos laika apstākļos bieži pazūd elektrība. Tas traucēja slaukšanu. Pienu nevarējām arī kārtīgi atdzesēt. Aprēķinājām, ka neatmaksājas pirkt dārgu dzesēšanas iekārtu, jo par pienu nemaz tik daudz nemaksā. Nolēmām audzēt gaļas lopus. Vēl gan nav tas laiks, kad pārstrādes uzņēmumi un uzpircēji gatavi maksāt vairāk par bioloģiskajā saimniecībā iegūto produkciju. Mums nav arī tik liels ganāmpulks, lai par gaļas piegādi slēgtu līgumu ar kādu Rīgas restorānu, kaut vai ar populāro Mārtiņu Rītiņu. Viņi produkciju prasīs pastāvīgi un daudz, bet to mēs nevaram nodrošināt,” atzīst Dz. Pogulis. Viņš piekrīt, ka bioloģiskajai lauksaimniecībai ir perspektīva, jo produktu ar E grupas konservantiem un stabilizatoriem veikalos parādās arvien vairāk, tādēļ pilnīgi iespējams, ka pēc dažiem gadiem uz viņa un citu ekoloģiski tīras produkcijas ražotāju saimniecībām cilvēki brauks no visām malām un būs priecīgi, ja produktus pārtikai varēs nopirkt kaut vienu reizi. “Pagaidām lielākais ieguvums ir tas, ka gan mēs, gan mūsu bērni uzturā lietojam veselīgu pārtiku. Visu gatavojam no pašu izaudzētā, arī maizi nepērkam veikalā, bet cepam paši. Arī tas nav maz,” apliecina Dzintars.
No ķimizētas pārtikas glābj dārzs un kūts
Rudīte vīram piekrīt. “Es nemaz nerunāju par lētajām desām, kuras labākajā gadījumā ir piepildītas ar soju. Ķimizēta tiek arī zemnieku pārdotā gaļa. Kad pārstrādes uzņēmumi to apstrādā, uz iepakojuma var izlasīt veselu rindu pievienoto E komponentu. Tas ir traki, ka bērni tirgotavās vairs nevar nopirkt pat saldējumu bez ķīmiskajiem piejaukumiem. Tādēļ vien ir nepieciešams savs dārzs, kurā var izaudzēt veselībai nekaitīgu produkciju,” saka R. Pogule.
No lauksaimniecības lielu peļņu saimnieki necer iegūt arī nākotnē. “Tagad benzīna litrs maksā vairāk nekā kilograms gaļas dzīvsvarā, bet valdības vīri prognozē, ka degvielas cenas turpinās celties. Tad būs grūti saimniekot ar peļņu, jo mums nav liels ganāmpulks. Saimniecība mums pašiem nodrošina darbu un iztikšanu. Tā kā dzīvojam nomaļā vietā, tuvumā grūti atrast algotu darbu. Zinu zemniekus, kuri dzīvo pie Cēsīm un līdztekus saimniecības uzturēšanai vēl strādā pilsētā. To var tad, ja līdz darbavietai ir kādi pieci vai deviņi kilometri. No mums diezgan patālu atrodas gan Smiltene, gan Valka, turklāt ar sievu jau esam tādos gados, kad algota darba atrašana nesokas viegli. Tagad darba devēji priekšroku dod jaunajiem. Cits nekas neatliek, kā pašiem veidot saimniecību un rūpēties par iztikšanu. Tā ir mūsu, laucinieku, priekšrocība, ka nodarbošanos varam atrast savā sētā. Jāgrib tikai darīt,” nosaka Dzintars.
Darbs neļauj iegrimt bēdīgās domās
No malas skatoties, šķiet, ka tie Poguļi tiešām ir traki. Paši izdomā attīstīt tādu jomu, kurā vairāk darba, turklāt neatstāj neievērotu arī sētas košumu. Cik nav dzirdētas māju saimnieku runas, ka dārzs paliek neapstrādāts, jo brīva laika tikpat kā neesot. Tā nav arī Rudītei un Dzintaram, tomēr viņu sēta ir atzīta par vienu no skaistākajām pagastā. Arī šovasar dobēs zied puķes, sakārtotība piesaista acis katrā pagalma stūrī. Nav aizmirsta pat vecā ķerra, kurā iestādīta puķe ar kuplām zaļām lapām. Pagalma sapošanā palīdz arī bērni. Tagad mājā palikuši gan tikai divi no trijiem, jo vecākā meita Lienīte, kā saka mamma, jau izdota tautiņās. Tad nu lauku darbos palīdzēšanas pienākums palicis vairs Mārtiņam un jaunākajam bērnam Intaram. Manas viesošanās laikā satieku tikai Intaru, jo Mārtiņš devies savās dienas gaitās. Jautāti par bērnu vēlmi palikt laukos un turpināt vecāku iesākto, Dzintars un Rudīte atbild, ka pagaidām tikai Intars nobriedis palikt tēva sētā. Pārējiem skati vērsti uz pilsētu.
“Var jau saprast bērnus, jo laukos nav viegli. Nezinot situāciju, var šķist, kas tad lauciniekiem vainas. Eiropas Savienība piedāvā tik daudz atbalsta maksājumu, vajag tik ņemt. Taču tā nemaz nav. Mēs, piemēram, varam pieteikties tikai uz vienu no tiem. Tad ilgi jādomā, kas visvairāk deg saimniecībā, jo ir tā, kā tautā saka: kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp. Dažreiz apsēžos un domāju, kāda mūsu darbam jēga. Pēc gadiem kļūsim vecāki un nekādus kalnus vairs nevarēsim gāzt. Saņemsim tādu pašu pensiju, kādu tie, kuri tagad nekā nedara un draudzējas ar zaļo pūķi. Tad visi būsim vienādi — gan darītāji, gan sliņķi. Tad kādēļ raujamies? Laikam taču tā esam auguši, ka bez rosīšanās nevaram iztikt. Darbošanās kļuvusi par dzīvesveidu. Šādas bēdīgas domas nāk prātā, kad sēžu un neko nedaru. Ja pasēdētu vēl ilgāk, depresija būtu klāt kā saukta. Tādēļ labāk ir pastāvīgi kaut ko darīt,” apliecina R. Pogule.
