54. turpinājums. Redakcijai esot viens sabiedriskais dzejas konsultants, lai labāk atnākot aprunāties ar to.
54. turpinājums
Redakcijai esot viens sabiedriskais dzejas konsultants, lai labāk atnākot aprunāties ar to. Apmeklētājus konsultants pieņemšot jau nākamās dienas pievakarē. Kurš tas ir? Nu viens jauns dzejnieks. Tālivaldis Brička. Vai esat tādu dzirdējis? Nu tad pavisam jauki!
Maija Augstkalna vēl uzdeva dažus biogrāfiskas dabas jautājumus, ar sevišķu līdzdalības prieku uzņemdama ziņu, ka esmu saposies studēt literatūru. Pēc tam sniedza man roku un atvadījās ap pagaru atvainošanos, ka viņai ārkārtīgi steidzami jāzvana kaut kur kaut kam, ka Rīgā pašlaik ļoti svarīgas teātru viesizrādes, ka viņai jāorganizē recenzēšana, bet visi potenciālie rakstītāji tik siltā un saulainā laikā nezin kur aizbraukuši zaļumos vai slēpjas Jūrmalas vasarnīcās.
Gāju projām pavisam gaišā un nesenā satraukuma mazliet gurdinošajā noskaņā. Prieks bija par to, ka grūtais šaubīšanās un izlemšanas solis jau aiz muguras, ka redakcijā ar mani runājās tāda glīta un simpātiska meitene, kura pati tikai kādu gadu vai divus par mani vecāka, bet jau tik augstā un briesmīgi atbildīgā amatā izvirzīta, un kura šķita tik vienkārša un bez jelkāda pārākuma izrādīšanas pret citiem, ka es uzreiz biju sajutis to gara radniecību, kas bez vārdiem satuvina vienas paaudzes jauniešus. Ja Maijas Augstkalnas vietā mani todien būtu sagaidījusi kāda nīgra tante ar degungalā nošļukušām brillēm, tad es droši vien visam Blaumaņielas kvartālam pāris gadus mestu lielu līkumu apkārt. Prieks bija arī par to, ka mani gaida tikšanās ar tādu dzejnieku, kura vārds man nebūt vairs nebija svešs. Tālivalda Bričkas raiti plūstošos dzejoļus itin bieži varēja lasīt tā laika preses izdevumos. Starp tām nedaudzajām dzejoļu grāmatiņām, ko biju nopircis par paša pelnīto vai vecāku doto naudu, reiz Madonas grāmatnīcā tiku iegādājies arī Bruno Saulīša un Tālivalda Bričkas kopīgi sacerēto ideoloģiskā pasūtījuma poēmu “Velna purvs”. Tiesa, šī poēma uz mani gan emocionāli ne mazākā mērā nebija iedarbojusies, bet ļoti veiklo izteiksmi varēja tikai apskaust. Dzejnieka mazliet neparastais uzvārds pats par sevi prata piesaistīt lasītāju uzmanību, tādu nevarēja neievērot.
Kad aizgāju nākamās dienas pievakarē, dzejnieks jau bija ieradies un manu dzejoli izlasījis. Maija Augstkalna kaut kur steidzīgi aizlidinājās, un mēs kabinetā palikām divi vien. Konsultants nesteidzās runāt par dzeju, iesākumā centās mani vairāk iztaujāt par citiem jautājumiem. Savukārt es vēroju, kāds izskatās manā mūžā pirmais sastaptais dzejnieks. Vidēja auguma, lokaini mati, mazliet neveselīga sejas krāsa. Balss paklusa, rāmi plūstoša.
Turpmāk vēl.
