* * * Diena iesākās skaisti, Bet tad… koku nozāģēja. Tāpēc, ka viens zars nokaltis? Vai ka lapas kaisīja vējā?
Daudz garus gadus – gadu desmitus Tas plauka, zaļoja, auga, Tvēra vēju, kas skrēja kā neprātīgs,
Bija gatavs pat zibens šautrām.
Zaros dziedāja putni, bet rudenī Lapas krāsojās smagā zeltā… Šai rītā – tik skaistā un saulainā – Koku vienkārši nozāģēja.
Sāpēja sirds un dvēsele Kokam, ne zāģētājam. Citi koki klusi skaitīja lūgšanu, Sastinguši pat vējā.
Koks ir kā cilvēks. Vai cilvēku Nogalina vien tāpēc, Ka nav glīts, kļuvis vecs, ka ir saslimis, Nav pareizā vieta, kur stāvēt?
Nav noteiktā izskata vai varbūt Tam viena roka, acs, auss vai kāja? Jānogalina tāpat vien, Lai kādam ir darbs? Un miers mājās?
