Mūsdienās nevienam saprātīgam cilvēkam nav jāpierāda, kāda loma dzīvesvides harmonizācijā ir zaļajiem augiem.
Mūsdienās nevienam saprātīgam cilvēkam nav jāpierāda, kāda loma dzīvesvides harmonizācijā ir zaļajiem augiem. Būs pārāk vienkāršoti sacīt, ka augi attīra gaisu, ko elpojam, jo masveida mežu izciršana rada būtiskas klimata izmaiņas visas planētas mērogos.
Dzīve lielpilsētās dažkārt kļuvusi tik neveselīga, ka tiek tērēti miljardi, lai stāvokli labotu kaut nedaudz. Un labot iespējams. Piemēram, Japānas galvaspilsētā Tokijā pirms gadiem trīsdesmit uz ielām bija izvietoti speciāli skābekļa automāti, lai cilvēki kaut uz brīdi varētu ieelpot svaigumu, — tagad šāda vajadzība nepastāv. Bet japāņi aizvien meklē iespējas, kā dzīvi lielpilsētās padarīt cilvēkiem draudzīgāku, šajā nolūkā uz daudzstāvu māju jumtiem tiek veidoti zaļie apstādījumi, kas atgādina rūpīgi koptus parkus.
Par šo jautājumu nolēmu izteikties tāpēc, ka arī Valkā aizsākusies diskusija par koku zāģēšanu. Dīvaini gan, jo neviens nepiemin koku stādīšanu. Kulturālā sabiedrībā pieņemts, ka pilsētās vai lauku ciematos nozāģētā koka vietā jāiestāda pieci jauni.
Par un pret zāģēšanu
Kādreiz sešdesmitajos gados krievu kultūras nedēļas ietvaros mūsu rajonā viesojās divi izcili Ļeņingradas mākslinieki — skulptors Aņikušins un grafiķis Vetrogonskis. Viesojoties pie Smiltenes mežrūpniekiem, Vetrogonskis uzdeva jautājumu: “Ar kādām jūtām jūs zāģējat kokus, jo koki taču ir tik skaisti?” Uz to MRS direktors Putniņš diplomātiski veikli atbildēja: “Mežsaimniekiem ir atšķirīga izpratne par skaistumu. Mums nav pieņemami, ja koki pāraug, kļūst veci un slimo, pēc tam vējš tos nolauž…”
Tā arī būtu izpratne par kritērijiem, jo slimi koki jānozāģē, lai kur tie augtu, izņemot īpašus dabas liegumus. Tāpat nekad nepienāks laiks, kad neko nebūvēsim, un būvējot allaž kaut kas jāziedo.
Esmu ekoloģijas jautājumus studējis jau tolaik, kad partijas komiteju izpratnē tā skaitījās kaitīga brīvdomība. Un zinātnieki jau sen noskaidrojuši, ka priedes nav piemērotas pilsētvidei, kur dūmgāzes veicina galotņu atmiršanu. Priežu silos var būvēt sanatorijas, bet ne automašīnu stāvlaukumus.
Cita tēma saistās ar ielu malās augošajām cirptajām liepām, kas mūsdienās reti kad uzskatāms par veiksmīgu risinājumu. Paredzu, ka Valkā drīzā nākotnē gaidāma jauna diskusija un protesti, jo rodas situācija, kad vajadzēs likvidēt cirpto liepu rindu gar Rīgas ielu no Beverīnas ielas līdz krustojumam ar Raiņa ielu. Iela šajā posmā tik šaura, ka rodas grūtības izkļūt no pilsētas centra, jo vieglo mašīnu īpašnieki nevēlas izmantot netālo stāvlaukumu, bet savus spēkratus sarindo gar brauktuves malu. Ja tas nav izdarīts līdz šim, tad tikai tāpēc, ka pilsētai nepietiek līdzekļu ielas rekonstrukcijai.
Atrisinājums ir stādīšana
Jākonstatē, ka daudz esam cirtuši, maz stādījuši. Kādreiz Valka bija īsta ceriņu pilsēta, tagad atlikuši tikai daži pudurīši. Pie daudzdzīvokļu mājām šis tas iečuknīts bez īpaša plāna un perspektīvas redzējuma. Ja atļauts pasapņot, tad mans redzējums būtu vairāku nelielu parku izveide, piemēram, Pedeles kreisajā krastā augšpus Ausekļa ielas tilta, starp stadionu un dzelzceļu, varbūt vēl kaut kur.
Saprotams, tas prasa lielu naudu, bet ne jau vienā gadā viss paveicams. Un arī citviet, kur novākti simtgadīgie slimie koki, ir jādomā par aizvietotajiem stādījumiem. Ēku tuvumā nebūtu saprātīgi audzēt milzu auguma kokus, bet mūsdienās kokaudzētavas piedāvā lielā izvēlē vidēja auguma kokus.
Individuālo māju īpašnieki arī daudz vairāk var darīt pilsētas apzaļumošanā. Ir cilvēki, kuri pat ceriņkrūmu nestāda — jo negribas rudeņos lapas grābt.
Viens faktors, kas traucē plašāk stādīt kokus pilsētās, ir stādāmā materiāla izmēri. Sabiedriskajos apstādījumos jāstāda kociņi, kas auguši savus desmit gadus, nevis viengadīgi sīkulīši. Latvijā pagaidām šāda piedāvājuma nav.
Tikumi un izpratnes līmeņi
Kvalitatīvu apstādījumu veidošanu pilsētā traucē izplatītā zagšana un vandalisms. Iestādīsi kociņu, pēc nedēļas tā vairs nebūs. Zog taču pat kapsētās.
Vēl jārunā par cilvēku izpratnes līmeni. Atceros gadījumu pirms gadiem trīsdesmit, kad iestādes vadītāja panāca ielas malā augošo liepu apzāģēšanu. Bet bija vajadzīgs nevis zarus apzāģēt, bet retināt pašas liepas, kuras auga pārāk tuvu cita citai. Tāda domāšana nav retums. Es saskatu līdzību ar tām tantēm, kurām kurmji izēd tulpju sīpolus, bet vardes mielojas ar zemenēm. Ja mēģināsi iebilst, kļūsi par personīgu ienaidnieku, jo “mans neko nav lasījs, bet mans zin, ka tā nav taisnība”.
Mūsdienās apstādījumu veidotājiem ir jārēķinās arī ar citiem faktoriem. Biežā kailsala ziemās daudzu sugu kociņi aiziet bojā. Īstu postu dara bebri, kuri jau manīti šur tur pilsētās. Mazāk cilvēki izprot ondatru postījumus, jo reti kurš bijis tik čakls, lai kaut ko tuvāk noskaidrotu. Nenogurdināmās alu racējas aizvāc ne tikai tulpju un hiacinšu sīpolus, bet regulāri nograuž saknes jaunām ābelītēm, smiltsērkšķiem, vilkābelēm. Pārsteigums man bija tas, ka ondatra nograuza saknes segliņam, kas skaitās indīgs augs.
Lai arī kādas būtu problēmas, kokaudzētavas Latvijā strādā kvalitatīvi. Kas vēlas, tas var pirkt un stādīt kaut dendroloģisko parku. Starp citu, profesors Arturs Mauriņš sola jaunu un pilnīgu grāmatu par dendroloģiju. Man tikai mazliet skumji, ka dekoratīvo koku un krūmu piedāvājums nenonāk līdz pilsētas tirgum. Pats aizbraukt nevaru, tad jūtos laimīgs, ja kāds mašīnas īpašnieks izpalīdz. Esmu priecīgs par neseno sūtījumu no Strenču kokaudzētavas, no kurienes saņēmu gan lodveida dzīvības koku jeb Rietumu tūju (kura izaugs īsti krāšņa uz manu simts gadu jubileju) un brīnišķīgu zirņu pacipresi. Šie koki būtu piemēroti arī audzēšanai pilsētas piesārņotajā vidē.
Koki un krūmi ir tā dabas rota, par kuru cilvēks var jūsmot un brīnīties visu mūžu.
