Cilvēki ir dažādi. Vieni uz dzīvi raugās, saskatot tajā labo un par to priecājoties. Citi redz tikai sliktās lietas, bet, ja to nav, tad meklē kaut adatu siena kaudzē, lai būtu iemesls paņerkstēt. Ik gadu apmeklēju Gaujas plostnieku svētkus Strenčos, un ik reizi apbrīnoju mazās pilsētiņas prasmi sevi parādīt visas Latvijas mērogā ar pasākumu, kāda citviet mūsu zemē nav. Uz strencēniešu rīkotajiem plostnieku svētkiem brauc tuvu un tālu novadu ļaudis. Intervijās visi aptaujātie vienmēr atzinuši, ka piesaista iespēja redzēt no vairākām plenēm sieto Gaujas plostu un izjust svētku jauko gaisotni, kas saistīta ar plostniecību – agrāk izteikti sezonālu koku transportēšanas veidu. Tādēļ pārsteidz daži negatīvi komentāri, ko mūsu portālā anonīmi cilvēki ierakstījuši par sestdien Strenčos notikušajiem 16. Gaujas plostnieku svētkiem. Esot bijis garlaicīgi; nekas nemainās; vai tiešām katru gadu jāorganizē šāds pasākums; vai trūkst izdomas kam citam un tā tālāk un tamlīdzīgi. Iebilstot kāds portāla apmeklētājs raksta īsi un kodolīgi: “Aizverieties vienreiz! Novērtējiet beidzot to, kas ir skaists un neatkārtojams Strenčos.” Piekrītu, jo arī šogad Gaujas plostnieku svētki bija izdevušies, turklāt īpašāki nekā dažus citus gadus ārvalstu ciemiņu un viņu piedāvātās programmas dēļ. Tas, kas varbūt daudziem cilvēkiem palika nemanāms, bija nogurums svētku rīkotāju sejās. Ne plosts, ne svētku pasākumi nerodas, pavicinot burvju nūjiņu. Ir teiciens: nevajag spļaut akā (šoreiz – Gaujā), no kuras pašiem vēlāk gribēsies dzert. Ja cilvēki par savu darbu citu labā saņem nievas, tas neiedvesmo tālāk strādāt ar sajūsmu.
