* * * Rītos, pirms izej no mājas, Apēd kumosu maizes, Izdzer kaut malku ūdens, Ieber kabatā mazliet naudas, Lai dzeguze neaizkūko. Lai nepiekūko Tev badu, Lai nepiekūko Tev slāpes Un nabadzību.
Jo ieēdis, iedzēris, Ar mazliet naudiņu klāt, Tu esi stiprs un spēcīgs, Par dzeguzi varenāks.
Lai viņa kūko, lai kūko! Tik ilgi, cik pietiek spēka, Vēlot daudz bagātu gadu. Lai kūko, lai kūko, lai kūko…
* * * Kas vienam daudz, Tas otram tikai nieks. Kas vienam mazumiņš,
Tas citam – dārgums liels. Kas vienam kļuvis lieks, Tas otram – vajadzīgs. Kas vienam dzīves sāls, Tas citam – vienaldzīgs. Ir katram savs, Un labi vien, jo tā Ir dzīvot priecīgāk Un daudzkārt krāsaināk. Ja katrs savu Dzīvē atrast māk, Tad vienveidība Nekā nesanāk.
* * * Katrs vārds lai kā glāsts un kā pieskāriens, Kā mīlestība, kas silda, Kā tīrs un veldzējošs ūdens malks, Ar valgmi kas sirdi pilda.
Kā lūgšana klusa, Kā skanošs zvans, Kas ticēt liek, spītējot meliem. Kā trausla sniegpārsla,
Smaržīgs zieds, Kā negaidīts zibens spēriens.
Tas viss ir vajadzīgs, un no sirds, Ne tikai riņķī un apkārt. Katrs vārds lai kā sudraba mākonis, Kurā cirvi, ja vajag, var pakārt.
* * * Es atkal celšos un iešu Meklēt un atrast to, Kas vienai man jāsameklē, Kas tikai man jāatrod.
Zinu, ka nebūs viegli, Ka dedzinās, sāpēs, smelgs, Bet es tomēr celšos un celšu To, kas man jāuzceļ.
Var smieties par mani un izsmiet, Var nievāt, nicināt, rāt, Bet es… uzkāpšu tajā klintī, Kurā man jāuzkāpj.
