* * *
Lāstekas izraudājušas sausas acis,
Nu kļuvušas neredzamas.
Tikai zem tām kā liecinieces
Mirdzošas, spožas lāmas.
Sniegs, vēl nesen tik balts un
žilbinošs,
Tagad pelēku seju
Kaunas no tāda izskata sava,
Tāpēc plok un plok tik uz leju.
Pelēka zeme, pelēkas dienas,
Vien putni dzied krāsainas
dziesmas.
Drīz jau, pavisam drīz visu zemi
Apņems dzeltenas pieneņliesmas.
Un atkal būs skaisti, priecīgi,
līksmi,
Sildīs saule, un tauriņi dejos,
Zāle augs griezdamās, zeme
elpos,
Sprakšķot pumpuri vērs lapām
ceļu.
Upes, tik ilgi gulējušas,
Locīs kājas, no krastiem kāpjot.
Ļaudis lieli un mazi, veci un jauni
Stāvēs sētsvidū, dvēselēm sāpot
No prieka, no līksmes,
no skaistuma, spēka,
No pavasara, kas beidzot
Uzveicis ziemu, iet zemei pāri
Visus silti un mīļi sveicot.
Māra Krieviņa
* * *
Tik tikla un bikla
Kā meitene šķīsta
Nāk vasara dzeltenās kurpēs.
Tā kaisa gan rotas,
Gan asaras dotas
Mums reizēm no debesīm piktām.
Tad atkal mākoņu zilajos matos
Mirdz lenta ar septiņām krāsām.
Ak, vasara mīļā, jel paliec
vēl brīdi
Un sasildi skumstošo sirdis.
