Kad cerība zūd
Šķiet, sirds pārakmeņojas
Kā tas pelēkais akmens
Ceļa malā.
Pa pelēkiem ceļiem
Vairs neiet sievas
Ar baltiem lakatiņiem.
Garām aizjoņo “Volvo”
Vai vēl diezin kas,
Un akmens klusē,
Lejot savas akmens asaras.
Ko varēs viņš pastāstīt citiem
Tai tālajā nākotnes dienā?
Neko. Vai zinās vēl kāds,
Kā garšoja baltais piens?
Būs “Cola” un kūla,
Un cukurs no tālajām zemēm,
Un vistas bez gaismas
Bezgripas kūtīs,
Un vecu ļaužu asaras
Tumšajās logu rūtīs.
