Iepriekšējās nedēļas komentārā rakstīju par Krievijas prezidenta Putina vēstījumu parlamentāriešiem.
Iepriekšējās nedēļas komentārā rakstīju par Krievijas prezidenta Putina vēstījumu parlamentāriešiem. Pa šo laiku bijušas daudzas un nereti pretrunīgas atsauksmes, par kurām derētu piedomāt arī Latvijas iedzīvotājiem.
Viens no komentētājiem bija sameklējis līdzīga vēstījuma tekstu, kas sacīts pirms gada, un atklājies, ka tolaik Putins runājis gan par demokrātiju, gan brīvo tirgu, par jautājumiem, kuri šogad tika pilnībā ignorēti.
Raidījumā “Vremja”, ko pieņemts uzskatīt par Putina telekanālu, skanēja tikai slavinājumi, kas daiļrunībā tuvojās Brežņeva laiku tonalitātei. Pēc izteiktā lišķības gara varēja secināt, ka Krievijā ir pietiekami daudz ietekmīgu spēku, kuri vēlas Putina ievēlēšanu uz trešo prezidentūras periodu. Pats Putins gan sola meklēt sev aizvietotāju, kaut likumīgi viņam tādu tiesību nemaz nav.
Kā veicināt dzimstības pieaugumu
Šis jautājums ir aktuāls arī Latvijā, un mūsu piedāvātie risinājumi līdzīgi. Vispirms tā ir nauda, kuras Krievijai nupat pietiek. Bet speciālisti spriež, ka ar māmiņu pabalstiem vien nav iespējams panākt būtiskas izmaiņas, jo ne mazāk svarīgi ir jauno ģimeņu dzīvokļu jautājumi, tāpat būtiski ir karjeras un mācību jautājumi. Un arī psiholoģiskais klimats valstī no svara. Eksperti spriež, ka piedāvātās priekšrocības vispirms centīsies izmantot Ziemeļkaukāza tautas, kur jau tāpat mēdz būt ģimenes ar septiņiem un vairāk bērniem, savukārt par tipiski krieviskajiem uzskatītie apgabali Putina aicinājumam atsauksies minimāli.
Armija, korupcija un Kremļa redzējums
Ka Krievijā zog un ņem kukuļus gandrīz visi, kam vien iespējams, nevienam nav jāpierāda. Putins nolēmis rīkoties asāk, lai savu valdīšanas laiku iezīmētu ar kaut ko paliekošu. Līdzīgi mūsmāju Repšem Kremļa valdnieks sācis augstāko ierēdņu atbrīvošanu no darba. Nu jau pusducis ģenerāļu robežsardzē un milicijā padzīti no līdzšinējā amata, kaut zināms, ka īstenībā notikusi tikai pārcelšana citā amatā, jo tiesāts netiek neviens. Tas, ka katru otro dienu tiek uzlikti rokudzelži kādiem kontrabandistiem, faktiski ir sīkumi Krievijas mērogos. Latvijai noteikti būtu liels labums, ja Krievija patiesi iedibinātu likumību uz savas valsts robežām.
Runājot par armijas lietām, Putins it kā pieglaimojas militāristiem, kuri ne mazākā mērā nav atbrīvojušies no padomju laika domāšanas. Aptaujas liecina, ka 53 procenti Krievijas iedzīvotāju par valsts galveno ienaidnieku uzskata ASV. Otrajā vietā, protams, Gruzija.
Putina piedāvātā doktrīna paredz tādu armijas bruņojumu, lai valsts spētu vienlaikus vest gan globālu karu, gan reģionālus un vietējus karus. Ko nozīmē globāls karš mūsdienās? Tas būtu karš starp Krieviju un ASV kā galvenajiem spēkiem. Pašlaik nekas tamlīdzīgs nav iespējams principā, un tas nozīmē, ka visa klaigāšana par moderno stratēģisko bruņojumu ir tikai līdzeklis valstiskās pašapziņas celšanai.
Vietēja rakstura karš notiek Čečenijā. Putins ir patiesi centies, lai turpmāk karotu tikai čečeni pret čečeniem. Un rezultāts ir tāds, ka prezidents Alhanovs komandē pusotru tūkstoti miliču, bet premjers Kadirovs gandrīz divreiz vairāk specvienību dalībnieku. Visi bagātīgi barojas no Krievijas valsts budžeta. Nu jau ir tiktāl, ka Kadirova vīri sāk šaudīties prezidenta apartamentos, un tad pašam Putinam jākļūst par samierinātāju. Progresīvie žurnālisti jau runā par to, ka Čečenija salīdzināta ar asti, kas vēcina suni, un agri vai vēlu nesaskaņas starp čečenu līderiem tiks izšķirtas ar kalašņikovu.
Vēl Putins mīl uzsvērt, ka Ziemeļkaukāzā ieročus nes tikai profesionāļi jeb līguma karotāji. Varam piekrist, ka moderno kaujas tehniku vispār nespēj apkalpot obligātā iesaukuma zaldātiņi. Bet statistika liecina, ka pagaidām no “profesionāļu” skaita gandrīz puse ir sievietes, bet pārējie ir pierunāti slēgt kontraktus no jauniesaukto vidus. Krievijā nav vērojams, ka profesionāļu vervēšanas punktos veidotos rindas — kā tas notiek pie mums Latvijā.
Daži komentētāji atzīmē Putina cinismu, kad viņš lielākas dzimstības nepieciešamību pamato ar armijas vajadzībām pēc “lielgabalu gaļas”.
Latvijā priekšvēlēšanu siets
Partija “Jaunais laiks” zaudē savas popularitātes pozīcijas, un notiek tas galvenokārt tāpēc, ka Repše un viņa komanda savu labo darbu trūkumu cenšas aizstāt ar citu politisko konkurentu nozākāšanu. Reizēm kritika pamatota, citreiz galvenais it trokšņa taisīšana. Piemēram, iekšlietu ministra Jaundžeikara krēsla šūpošana nemaz nebija paredzēta kā reāla atstādināšana, jo inkriminētie “noziegumi” bija par viegliem no visiem viedokļiem. Tajā pašā laikā Solvitai Āboltiņai nevarēja būt noslēpums citi Jaundžeikara darījumi, kas paveikti Limbažu rajonā, vismaz valsts kontroles materiāli esot atrodami internetā. Ja izdotos Jaundžeikaram pierādīt viņa lomu dažos privatizācijas skandālos, tad apsūdzībām būtu cits svars. Bet kāpēc Āboltiņa to nedara?
Mazliet cits skanējums būtu arī tiesneša Kaparšmita sodīšanai, ja kaut viens vērtētājs censtos lietot cita izmēra sietu. Kaparšmita grēki ir krājušies jau sen, un līdz šim viss viņam ticis piedots. Bet kāpēc tiesnesis būtu jāsoda par it kā nelikumīgu spriedumu “Latvenergo” triju miljonu lietā? Vai tad tiesājamie bija īstie vainīgie? To taču zina arī Saeimas deputāti, ka īstie afēras vaininieki bija citi, bet reāli tiesājamie uzskatāmi tikai par nelaimīgiem izpildītājiem, kuri nebija ar mieru, ka viņus “nodzeļ lapsenes”. Šī varbūt bija retā reize, kad Kaparšmits centās būt cilvēciski saprotošs. Kļūdījās, jo nesaprata, ka politiķiem vajadzīgi upurjēri.
