Strenču vidusskolas ķīmijas un bioloģijas skolotājs Juris Vaivads, stāstot par ķīmiju, liek iemirdzēties bērnu acīm.
Strenču vidusskolas ķīmijas un bioloģijas skolotājs Juris Vaivads, stāstot par ķīmiju, liek iemirdzēties bērnu acīm.
Šogad divi viņa skolnieki ir ieguvuši godalgotas vietas Latvijas mēroga zinātniski pētniecisko darbu konkursā, bet viens no viņiem — Aleksandrs Ivanajevs — izcīnījis tiesības savu zinātnisko darbu aizstāvēt Eiropas Savienības mēroga konferencē Stokholmā.
Vidusskolas direktors Jānis Pētersons J. Vaivadu raksturo kā ļoti labu skolotāju, kurš atradis kontaktu ar bērniem.
Pats Juris, runājot par mācīšanās nozīmi dzīvē, saka: “Kādreiz slavenais 30. gadu gangsteris Als Kapone teica, ka ar labu vārdu var daudz paveikt, bet vēl vairāk var izdarīt ar vārdu un ieroci. Tā ir patiesība, ja par ieroci uzskatām labu izglītību.”
Ģimenē visi bijuši un ir skolotāji
J. Vaivads nav vietējais. Strenču vidusskolā viņš strādā trešo gadu. “Esmu dzimis Madonas rajonā. Tur pavadīju bērnību un jaunību. Uz Strenčiem mani atveda darba piedāvājums. Pirms tam kādu laiku par skolotāju nebiju strādājis, bet, izlasot sludinājumu, ka Strenčos vajadzīgs ķīmijas skolotājs, nolēmu atgriezties šajā profesijā. Esmu beidzis Daugavpils Pedagoģiskā institūta Ķīmijas un bioloģijas fakultāti. Pēc augstskolas kādu laiku pastrādāju skolā, bet tad pārgāju darbā vides aizsardzībā, jo toreiz ar pedagoga algu bija grūti uzturēt ģimeni, kurā auga bērni. Tomēr laikam jau dzimtas tradīcijas ir stiprākas, tādēļ pedagoga profesiju nevarēju aizmirst. Mani vecāki un vecvecāki arī bija skolotāji. No mammas un tēta daudz esmu ieguvis savas pieredzes veidošanā. Kādu laiku strādāju par pedagogu Cēsu rajonā, bet tad pārnācu uz Strenčiem,” ar sevi iepazīstina J. Vaivads.
Eksakto zinātņu nozīme palielināsies
Ceļu uz ķīmiju J. Vaivadam palīdzēja atrast viņa kādreizējā pasniedzēja Cesvaines vidusskolā. “Viņa bija ļoti stingra un prasīga skolotāja. Jāatzīst, ka vidusskolas klasēs vēl nedomāju, ka ķīmija un bioloģija kļūs par mana mūža izvēli. Šos priekšmetus pēc vidusskolas tālāk mācīties nolēmu tādēļ, ka sapratu — ja izvēlēšos ķīmiju, man īpašu problēmu nebūs, jo skolotāja to mums pamatīgi iemācīja. Šā iemesla dēļ augstskolas pirmajos divos kursos mazliet varēju paslaistīties uz vidusskolā apgūtās vielas rēķina. Studējot šī zinātne man kļuva tuva. Mani ķīmijā interesē teorijas praktiskais pielietojums un konkrēts iegūtais rezultāts. Domāju, ka šai jomai Latvijā ir nākotne. Esmu pārliecināts, ka pavisam drīz valstī radīsies nepieciešamība pēc eksakto zinātņu speciālistiem, jo tagad, kad atrodamies Eiropas Savienībā, Latvijā izveidosies arvien vairāk jaunu uzņēmumu, kuros vajadzēs labus speciālistus. Mūsu uzdevums ir tādus sagatavot,” apliecina skolotājs.
Klasē savu bērnu nav, ir tikai skolēni
Skolā strādā arī Jura dzīvesbiedre Jana. No bērniem mācību laikā vecāki nav šķirti, jo visi pieci mācās viņu darbavietā. “Vecākā meita ir 9. klasē, viens dēls mācās 6. klasē, vēl viena meita beigs 5. klasi, bet abas jaunākās dvīnes mācās 3. klasē,” informē J. Vaivads.
Viņš apliecina, ka savu bērnu mācīšana kopā ar pārējiem skolēniem problēmas nesagādā. “Tas ir atkarīgs no paša pedagoga. Ja viņš savu bērnu pārējo vidū neizceļ, nekādas problēmas nevar rasties. Skolotājam stundas laikā jāaizmirst, ka klasē ir viņa bērni. Ja es, piemēram, censtos pret savējiem izturēties citādāk nekā pret pārējiem, tad viņi paši īpaši ērti nejustos. Ir bijuši gadījumi, kad pats saviem bērniem dienasgrāmatā esmu ierakstījis piezīmi un vakarā mājās to parakstījis. Ja kādam no viņiem mājās kaut kas nav skaidrs vielas apguvē, es, protams, izskaidroju, kā jārīkojas, bet nekādas priekšā teikšanas nav. Šajā ziņā daudz esmu mācījies no sava tēva, kurš bija fizikas un matemātikas skolotājs. Atceros, ka viņš pret mani, izliekot atzīmes, bija pat stingrāks nekā pret dažiem citiem skolēniem. Turklāt tētis labi zināja, kurus vakarus neesmu mācījies, un tad bija skaidrs kā likums, ka nākamajā dienā viņš mani izsauks pie tāfeles,” atceras J. Vaivads.
Motivācija mācīties atkarīga no algas
Skolotājs piekrīt, ka mūsdienās daudziem bērniem trūkst motivācijas mācīties. Viņš uzskata, ka daļēji vainojama valsts ekonomiskā politika. “Mēs klasē varam daudz skaidrot, ka vajag mācīties, bet vienīgais, kas jaunieti var stimulēt iegūt labu izglītību, ir tai pretim noliktais atalgojums. Ja skolēni redzēs, ka profesijā, kurā nepieciešama augstākā izglītība, var saņemt ievērojami lielāku algu nekā darbā bez izglītības, viņi centīsies mācīties. Tā tas ir ārzemēs, kur par augsti kvalificētu darbu ir arī atbilstoša samaksa. Nelaime ir tā, ka pašlaik mūsu valstī kvalificēti speciālisti saņem mazāku algu, kā Īrijā vai citās zemēs veicot mazkvalificētu darbu. Šī disproporcija mūsu jauniešos nokauj vēlmi mācīties. Tiklīdz situācija mainīsies, jauniešiem motivācija mācīties būs. Te es vēl gribētu atsaukties uz iepriekš pieminētā Ala Kapones teicienu par vārdu un ieroci, kuru izglītības jomā var iztulkot arī tā — ja būs stiprs ierocis (labs atalgojums), tad būs panākta arī sekmības uzlabošanās, un izglītības nozīme jaunatnes vidū ievērojami pieaugs,” saka J. Vaivads. Viņš gan piebilst, ka, neraugoties uz pašreiz visai absurdo situāciju, bērniem tik un tā jāskaidro izglītības nepieciešamība, jo tai sabiedriskajā dzīvē ir un vienmēr būs liela nozīme. “Ir vērtības, kas nemainās un mūžīgi paliek vērtības. Viena no tām ir izglītība,” apgalvo pedagogs.
Programmām jābūt vienotām
Kvalificētu izglītību var iegūt, ja šādam mērķim ir izveidota atbilstoša sistēma. J. Vaivads uzskata, ka dažkārt skolotājiem atļautā brīvība pašiem izvēlēties, no kādas grāmatas un ko kādā priekšmetā mācīt, ir pārlieku liela. “Mans subjektīvais viedoklis ir tāds, ka pamatskolas klasēs jābūt vienotam pamatam, uz kura veidot zināšanu bāzi. Šo klašu bērnu vecuma īpatnība ir tāda, ka viņiem piemīt tiešā domāšana. Viņi uzdotos tekstus redz kā atsevišķus un patstāvīgus gabaliņus, neprotot izlasīto saistīt ar visu vielu. Sarežģījumi var rasties, kad pēc ilgāka laika posma jākārto ieskaites par visu apgūto. Proti, dažādu skolu bērni par šo jomu būs lasījuši dažādus tekstus. Protams, tas ir diskutējams jautājums, bet, domāju, ka pamatskolas klasēs programmām jābūt vienotām. Nav jau slikti, ja tās ir dažādas, bet tādā gadījumā pedagogam jābūt ļoti radošam,” saka J. Vaivads. Pēc viņa domām, brīvāku variēšanu ar mācāmo vielu var atļauties vidusskolās, kad jauniešos jau ir attīstījusies radošā domāšana.
Jauniešus jācenšas ieinteresēt
To, ka J. Vaivads pats radoši strādā un prot jaunradi attīstīt arī skolēnos, apliecina dažu viņa audzēkņu gūtie panākumi. Neapšaubāmi, tā ir arī prasme ieinteresēt viņus par ķīmiju kā zinātni. Skolotājs nedomā, ka viņam būtu kaut kādas sevišķas un pedagoģijā vēl nezināmas metodes. “Es vienkārši cenšos vairāk parādīt, kā dzīvē un praksē notiek tas, par ko skolēni lasījuši. Rādu eksperimentus, un visi redz, kas notiek. Ja manu, ka tas dažus ieinteresējis, parādu vēl kādus eksperimentus un vēroju bērnus. Brīdī, kad kādam no viņiem iemirdzas acis, man jāizšķiras, vai piedāvāt kādu intriģējošu patstāvīgu darbu un turpmāk strādāt ar viņu biežāk kopā. Man viens tāds puisis ir no 7. klases. Viņš ar savām zināšanām aizkļuva līdz rajona mēroga ķīmijas olimpiādei. Zēns pats brīvajā laikā raka sasalušu zemi, meklēja vajadzīgos grunts paraugus, lai veiktu pētījumu. Domāju, ka tālākajās klasēs viņa zinātkāre palielināsies. Patīkami, ka 11. klases skolniekam A. Ivanajevam izdevās izvirzīties līdz zinātniskā darba aizstāvēšanai Stokholmā. Labus rezultātus savā izvēlētajā tēmā parādīja arī 11. klases audzēknis Vitālijs Ruhļa, kurš pētīja ēterisko eļļu ieguvi. Vienkārši mums skolā nebija tik labas materiālās bāzes, lai to izdarītu pilnībā. Tas gan nenozīmē, ka pie manis ķīmijā visi ir teicamnieki. Arī man netrūkst nesekmīgo. Svarīgi ir pamanīt tos, kuros pamostas ieinteresētība, un tad piedāvāt pārdomātas tēmas pētījumiem. Skolēnam nevar ļaut rakstīt zinātnisko darbu, par ko vien viņš grib. Tā jau jaunietis var izdomāt, ka rakstīs par dinozauriem, un pēc tam gan es, gan viņš skatīsies griestos. Skolotājam pāris dienu pašam jāpadomā, kādas tēmas bioloģijā un ķīmijā vajadzīgajā brīdī viņš var piedāvāt un kādu galarezultātu iespējams iegūt. Tā jauniešos var veidot tieksmi uzsākt ceļu uz labu izglītību,” saka J. Vaivads.
