50. turpinājums. Tā kā karogam līdzi nāca arī kaut kāda naudiņa, tad Rudzātos tika sarīkots bagātīgs atvadu bankets.
50. turpinājums
Tā kā karogam līdzi nāca arī kaut kāda naudiņa, tad Rudzātos tika sarīkots bagātīgs atvadu bankets. Kad jau visi sēdējām autobusā un braucām uz Rīgas pusi, daži acīgākie bija pazinuši vīru, kas zirga vilktā pajūgā sēdēja uz piena kannām:
— Skatiet, skatiet, tas taču Damroze!
Tas patiešām bija Austris Damroze — padzīts no visiem amatiem, izslēgts no partijas, nu kļuvis par piena vedēju Latgales lauku rajonā.
Pavisam nedaudz darbā saskāros ar skolu daļas vadītāju Ozoliņu, klusu un darbīgu meiteni. Viņa darīja savu darbu, kopā ar izglītības nodaļas darbiniekiem braukājot pa skolām, organizējot dažādus masu pasākumus. Vēlāk es viņu sastapu Rīgas pedagoģiskajā institūtā, kur turpināja izglītību. Mazliet pārsteidzoši — Latvija patiešām maza! — skolotāju Ozoliņu es atkal sastapu Naukšēnu vidusskolā, kad pats jau strādāju par inspektoru.
Jau minēju, ka tolaik rajona komitejā pats gaišākais cilvēks izrādījās Arvīds Briedis. Grēks būtu viņu idealizēt, savas vainas var atrast katram, bet cilvēkus vislabāk novērtēt salīdzinājumā. Drīz pierādījās, ka Arvīdam ir ķēriens žurnālistikā, kādu laiciņu viņš pat rediģēja partijas politdaļas avīzīti pie Taurupes mašīnu un traktoru stacijas, pēc tam beidza augstskolu un turpināja strādāt jau lielajos laikrakstos. Šad un tad satikāmies, draudzīgi parunājāmies. Aizvien mūsu attiecības ir draudzīgas, un man liekas, ka arī es esmu vienīgais cilvēks, ko viņš labprāt ar mieru satikt no kādreizējiem ērglēniešiem.
Lai cik muļķīga no mūsdienu viedokļa liktos visa tā laika ampelēšanās ar darbu komjaunatnes sistēmā, šo to derīgu es tomēr ieguvu. Piemēram, iemācījos nedaudz drukāt uz rakstāmmašīnas, sastādīt lietišķos dokumentus, nedaudz iepazinu arī citu rajona iestāžu darbiniekus. Par Alfrēdu Raškevicu jau minēju. Lēnīgais partijas sekretārs nejutās visai omulīgi šajā amatā, tāpēc drīz aizbrauca uz Maskavu pamācīties, lai no turienes atgrieztos zinātnieka rangā.
Daudz atraktīvāks bija rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Plotnieks, no viņa burtiski kūsāja enerģija. Viņš bija karojis Sarkanajā armijā, frontes apstākļos uzņemts partijā, tāpēc daudzi viņam paredzēja spožu karjeru. Bet tad sekoja kā spēriens no skaidrām debesīm — kāda savulaik pievilta sieviete bija sameklējusi fotogrāfiju, kurā Plotnieks redzams aizsarga formastērpā. Fotogrāfija tika nodota, kur pienākas, un spoži sāktā karjera bija galā. Nepārmeta jau cilvēkam, ka viņš pirms iesaukšanas obligātajā dienestā pāris nedēļas pabijis aizsargos, viņa galvenā kļūda bija tā, ka šo savas biogrāfijas faktu noklusējis mīļotās partijas priekšā. Būtu viņš toreiz visu atklāti ierakstījis autobiogrāfijā, partijas birojā pabārstījis pelnus sev uz galvas, un neviens viņam neko nepārmestu. Tāda bija tā laika tradīcija.
Ja tagad man jāstājas Tirdītāja priekšā un sava tā laika rīcība jānovērtē ar sirdsapziņas mērauklu, tad lielos vilcienos man nav ko sev pārmest.
Turpmāk vēl.
