Šomēnes 90 gadu apritētu Veltai Skrastiņai (1916 – 2001), dzejniecei un mūziķei, kuru par savu novadnieci var uzskatīt gan blomēnieši, gan smiltenieši.
Šomēnes 90 gadu apritētu Veltai Skrastiņai (1916 – 2001), dzejniecei un mūziķei, kuru par savu novadnieci var uzskatīt gan blomēnieši, gan smiltenieši.
V. Skrastiņas dzejoļi savulaik bija lasāmi Valkas rajona laikrakstā, taču daudzi paziņas pat nezināja, ka tie ir viņas iztēlei piederoši.
Dzejnieces meita Dace Jurciņa stāsta, ka mamma dzejoļus publicēja ar pseidonīmiem Velta Krasta un Smilteniete.
D. Jurciņa pārrakstījusi kladē mātes dzejoļus, kurus viņa nepaguva sadedzināt, un apsver iespēju sadarbībā ar kādu izdevēju izdot Veltas Skrastiņas dzejoļu grāmatu.
V. Skrastiņas dzeja zināmā mērā ir autobiogrāfiska, jo caurvijusies ar autores dzīves gājumu, izsūtījumā Sibīrijā pārdzīvoto un nepiepildītiem sapņiem. Viņai tuvas bija Friča Bārdas dzejas rindas: “No dzīves es par dziļu ievainots, man prieks vairs nevar būt bez slīpām ēnām.” Šis noskaņojums atstājis nospiedumus arī dzejā.
V. Skrastiņa bija dzimusi muzikālā ģimenē, viņai piemita absolūtā dzirde, tomēr ģimenes šaurā rocība liedza sākt mūzikas studijas augstskolā. Toreiz valdīja uzskats — ar mūziku naudu nevar nopelnīt.
“Jau mācoties Smiltenes vidusskolā, mamma aizrāvās ar dzeju un mūziku, privāti mācījās klavierspēli Bērzaines pamatskolā pie skolotāja Rutka, saukta par Ruciņu,” atceras D. Jurciņa. “1936. gadā mamma pabeidza vidusskolu. Sāka strādāt Blomē par uzskaitvedi. Apprecējās, piedzima meitas.
1945. gadā mammu, neraugoties uz vidusskolas izglītību, uzaicināja strādāt Blomes skolā par fizikas un matemātikas skolotāju un vadīt kori. Tur viņa strādāja līdz 1949. gada 25. martam. Pēc tam līdz 1957. gada decembrim bija Sibīrija bez klavierēm un grāmatām. Pēc izsūtījuma atgriežoties Blomē, mamma divus gadus strādāja kolhozā, aizrāvās ar muzikāliem iestudējumiem sava prieka dēļ, mācīja ansambli, spēlēja pavadījumu deju kolektīvam. Dzirdot viņas spēli, toreizējais Smiltenes mūzikas skolas direktors S. Duks paņēma mammu bez dokumentiem par koncertmeistari mūzikas skolā pūtēju klasei un vakarskolēniem. Tur viņa strādāja līdz 1972. gadam un vienlaikus Blomē vadīja sieviešu ansambli, un spēlēja dejotājiem.
Pensijā esot, strādāja Blomes bērnudārzā par muzikālo audzinātāju un līdz 75 gadu vecumam spēlēja klavieru pavadījumu Smiltenes Tautas deju ansamblim “Ieviņa”. Pēdējos četrus dzīves gadus mamma pavadīja pie manis Vecpiebalgā, Alauksta krastā,” mātes dzīves gājumu īsumā pārstāsta D. Jurciņa.
