Jau kļavu sulas siltās stundās čalo
Un sniega sega lēnām kūst,
Bet vietiņās, kur sniegi balo –
Balts sniegpulkstenīt’s klusi pukst.
Te, Vijciemā, vēl ziemīgs rīts
Un dzestri vēji apkārt klīst,
Bet jūt jau, jūt tās saules kurpes,
Kas kautri klikato pie meža malas.
* * *
Jau jaušams pavasar’s
Šai ziemas atdzisušā elpā
Un saules stars
Aiz loga staigāt sāk.
Kaut kur jau nāk viņš
Balto ziedu tuvā jausmā,
Un sniega kleitas caurspīdīgas
kūst.
Šie seši zilganpelēcīgie stikli,
Kas ļauj man lūkoties
Uz Dieva krāšņo sētu,
Ir manas sapņu as’rām
Piepildītās acis,
Kad skumja sēžu
Krēsla ērtās skavās
Un veros koku zaru
Samezglotā režģī,
Kas tur aiz loga
Vējā skumji dzied.
Vakarā
Cik skaisti saule riet –
Kā roze nosarkusi,
Un ziedu lapas krīt
Aiz mežu galiem klusi.
Tumst vakars mierā,
Vēji tikai čukstas,
Un koku lapas
Šūpuļtīklus auž.
Miers nāk pār zemi,
Krēsla uzvelk brunčus,
Un zvaigžņu meitas
Lēnām acis ver.
Nakts, tumši zilā karaliene,
Tavs valdnieks mēness
Zelta tronī sēd.
Es lejā skumstu viena.
* * *
Vien zemes plaisa –
mana mājupeja
Un noņemtas raizes.
* * *
Es ilgojos pēc miera,
Uz liepu lapām šalcot – vējš.
Es viņam līdzi sameklēju,
Kur atpūsties no cīņu vietas.
Man banāls bija ielas troksnis,
Man lipīgs bija dzīru prieks,
Un tagad dvēselei nāk smiekli,
Uz pagājību skatoties.
Man liekas jocīgs miroņvieglums
Un lode, kas man pakaļ skrien,
Un tagad dvēselei nāk smiekli
Uz savas nākamības sliekšņa.
Ak, izmisums… ak, dzīves cīņa…
Pa liepu lapām šalcot – vējš.
Un es nevienu nemeklēju,
Kad līdzi gāju bezmērķīgi.
