Pagājušajā svētdienā nokļuvu Latvijas Mākslinieku savienības galerijā Rīgā starptautiskā mākslas izstādē “Īstenība, Labestība, Pacietība mākslā”, kuru veidojuši Faluņgun praktizējošie mākslinieki. Šīs kustības atbalstītāju dzīves galvenais uzdevums ir pilnveidot savu apziņu un ķermeni un paust savu sapratni par Visumu un dzīvību. Bet ne par to manas pārdomas. Šī kustība Ķīnā tiek vajāta jau 13 gadus. Četri no izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem personīgi pieredzējuši komunistiskā režīma brutālo iebiedēšanas, propagandas un vardarbības kampaņu. Akadēmiskā manierē radītajās gleznās tas redzams. Izbijies dakteris raugās uz mirstošu cilvēku, kuram viņš tikko izņēmis kādam citam vajadzīgos iekšējos orgānus; mājokļa kratīšanā pārbiedēti cilvēki; māte ar meitu naktī šuj karogu plānotajai protesta demonstrācijai; jaunieši uz ielu stabiem tumsas aizsegā izlīmē skrejlapas, spīdzināšanā nomocīts cilvēks ar papīrīti rokā, kas viņam likts parakstīt un tā joprojām. Iespaidīgi. Jo īpaši cilvēkiem, kuri savulaik dzīvojuši Padomju Savienībā un labi atceras stāstus par tā laika represijām. Varbūt ne tik skarbi, kā redzam šajā izstādē, taču līdzība liela. Skatot gleznas, skaidri jaušam, cik neaizsargāts ir cilvēks ļaunuma priekšā un cik liela var būt drosme un vīrišķība, stājoties tam pretī. Netaisnība bijusi, ir un būs visos laikos un iekārtās. Ļaunums nekur nav zudis. Ir situācijas, kas mudina cilvēkus pārdomāt to, kas ir īstās vērtības un cik patiesi mēs esam pret sevi un apkārtējiem. Par to liek padomāt arī gleznās redzamo cilvēku apņēmība un iekšējais skaistums.
