Pirmdiena. Rīts. Tāāāks. Abģērbās, izgāja no mājas un vilkās uz darbu. Bet kurš brokastis ēdīs? Kur ir mana biezputra?
Pirmdiena
Rīts. Tāāāks. Abģērbās, izgāja no mājas un vilkās uz darbu. Bet kurš brokastis ēdīs? Kur ir mana biezputra? A, nu ja, papīpē vēl, es tev tūlīt nelabumiņu uzdzīšu! Nu — slikti, ja? Nav ko pīpēt ar tukšu kuņģi! Kas vispār noteik?
Diena. ĀĀĀ, nu skaidrs, sestdien viņai likās, ka viņai ir celulīts, un no pirmdienas mēs esam uz diētas. Bļin! A man kāds pajautāja? Nu nē — es tev neesmu čolka, ar kuru var taisīt eksperimentus! Ieslēdzam vidējā stipruma burkšķēšanu.
EEE: nu nē — savu kefīriņu, skaistulīt, vari pievākt… Pastiprinām burkšķēšanu, pievoenojam skaņu efektus…
Vakars. RĪT! GRIBU RĪĪĪĪĪT!
DODIET ĒDIENU! GRIBU CŪKAS KARBONĀDI! RĪĪĪĪĪĪT! Da nu tev bija gulēšana. Neaizvēršos! Pati “dura” — esmu izsalcis! Gribu ēst — saprati! Kāda daļa man gar tavu diētu. Es. Gribu. Ēst. Nu pamēģini, pamēģini man te aizmigt! O — biešu zupiņu tagad ar krējumiņu…
Otrdiena
Rīts. Tāks. Turpini mani mocīt, ja? Es atkal palikšu bez putras, ja? Tavu kāpostlapu barības vads jau no izsalkuma saplosīja, līdz manīm nemaz nenonāca. Bļin, ir gan man stulbene trāpījusies… Visu nakti apskaudu amerikāņu kuņģus.
Diena. Mani spēki ir izsīkuši, sūtu impulsus uz smadzenēm, smadzenes šos impulsus sūta uz pakaļu: no pakaļas neviens vēl nav atgriezies… Bļin… Ko darīt? Atkal kefīrs. CIEST NEVARU KEFĪRU! Vakars. Burkšķu no visa spēka — nulle uzmanības. Idiote.
Nakts. Un vēl ir garšīgi, ja jaunos kartupeļus apcep saldajā krējumā, — ar brūnu garoziņu… un krējumiņu… vai sēnītēm… Ļoti garšīgi… blrrrr.
Trešdiena
Rīts. Iekrita salātu kripatiņa — tak” aug uz zemes tāda draņķība! Jau sāku aizmirst putras garšu — kaut kas maigs, silts bllllllllrrrrr.
Diena. Urāāāā! Kefīrs! Kefīriņš! Gribu vēl! Neņem nost, aaaa! VĒL KEFĪĪĪRU!
Vakars. No manis vairs nekas nav palicis pāri. Mazā iegurņa kauli par mani ņirgājas. Esmu izkaltis un sarāvies. Knapi pārstrādāju divus redīsus, sāku zaudēt kvalifikāciju.
Nakts. Vot, atceros, kad mēs dzīvojām pie vecākiem: katru vakaru deva zupu! Un salātus! Un otro ar gaļu piedevām — mēs ar tēta kuņģi duetā kurkstējām no laimes… Eh, kas tev lika sākt patstāvīgu dzīvi!
Ceturtdiena
Rīts. Vismaz nepīpētu! Piedod, dārgā, es tā negribēju: esmu tukšs. Paraus slikta dūša un pāries. Bet kur mans dienišķais salātiņš? KUR SALĀTS? Bezpriģels.
Diena. Kruta — kefīrs! Vajag bišku lēnāk gremot, citādi līdz rītam sēžu te viens kā muļķītis.
Vakars. Runāju ar zarnām — tur visi pilnīgā šokā. Saka, ka rezerves sāk beigties. Nu tā tak nevar — pēdējo atņemt! Vai, vai — uzmanīgāk! Tādas lielas plūmes un visas man? Bļin — eju gremot!
Nakts. Tfu fitās plūmes fisu uzfūš, nevaru sagvemot, gvūti. Hm… viss piedodiet, zarnas, — nosūtu jums, ko varu, — tālāk tieciet pašas — jūsu tur ir astoņi metri, a es viens pats.
Piektdiena
Agrs rīts. Sēžam tualetē, atvadāmies no plūmēm.
Rīts. Traks var palikt! Es dabūju jogurtu! Varbūt plūmes būs viņai iegrozījušas smadzenes?! Biežāk tā būtu! UUUj — kā pusdienās gribētos kartupelīšus! Ar vistiņu.
Pusdienas. Kefīrs?! Nu tad še tev litrs kuņģa skābes par to!
Vakars. Sēžam restorānā ar kaut kādu veci un ostām svešu paiku. Nu. Nu, daaavai! Pasūti sev kaut ko! Mēs visu nedēļu neko neesam rijuši!
Kuš! Viņš teica, ka viņa ir stipri novājējusi! Ka viņa var ēst, ka labi izskatās. NU! Ui — gudrītis, ai da vecis! OOOO — tūlīt dabūšu parīt!
Vēls vakars. Bu-burlll… Kaut kas manī sajaucies… Kas ta mums te ir: sēnītes, a…ik un martini. Ooo, šņabītis… cienu. Vai die, ku labiii! Aknas, aizverieties: viss tiek kontrolēts!
Nakts. Ardievu, sēnītes! Ardievu, šņabīti! Kaaartupelīši! Aaai, cik daudz mantas aiziet postā! Ak, minerālūdentiņ, nāc nu šu!
Interneta folklora
