211. turpinājums. Citreiz kļuva zināms, ka ieradīsies kāds maz pazīstams šucmanis no pagasta otra gala. Tad nu bija jācenšas daļu aitu, cūku un pat vistu kaut kur noslēpt, šim nolūkam izmantojot gan cūku, gan sivēnu kastes.
(211. turpinājums)
Citreiz kļuva zināms, ka ieradīsies kāds maz pazīstams šucmanis no pagasta otra gala. Tad nu bija jācenšas daļu aitu, cūku un pat vistu kaut kur noslēpt, šim nolūkam izmantojot gan cūku, gan sivēnu kastes, jo tolaik katrā mājā šādas iekārtas kaut kur pažobelēs stāvēja. Tāpat darīja citi kaimiņi, bet vismaz mūsu pagastā tā bija lieka piesardzība. Arī svešais šucmanītis kūtī skaitīt negāja. Cik kurš atļāvās samelot, tik bija. Ja katru pusgadu tika barotas trīs vai četras cūkas, tad uzdeva tikai divas — pēc principa, ka viena Hitleram, bet pārējās pašam, jo vajadzēja sagādāt žāvēto speķīti arī maiņas tirdzniecībai. Toties ar aitām bija tā, ka vajadzēja savu pauniņu vilnas nodot vāciešiem, bet pārējais kalpoja ģimenes pašapgādei. Tika vilkti no bēniņu kaktiem laukā vērpjamie ratiņi un stelles, un tapa gan vadmalas, gan viss pārējais. Mana māte kara gados sarūpēja veselu pusduci lielisku vilnas gultas segu, un vienu no tām es lietoju kā dīvāna pārsegu vēl tagad — pēc 50 gadiem.
Labi atceros arī Vennera aprakstīto pavēli par pienotavu izsniegtā sviesta normēšanu, šo daudzumu pielīdzinot normām, ko pilsētnieki saņēma uz kartītēm. Visi zemnieki, protams, bija sašutuši, bet pienotavas vācu iestāžu ordnungu pārkāpt nedrīkstēja. It kā zemnieks pats nezinātu, kā tikt pie sviesta! Tika meklēti rokā vecumveci separatori, kurus remontēja un spodrināja, līdz katrā otrajā mājā rūca jau Blaumaņu Rūda laikos pieredzētais centerpukšķis, par ko vecais Taukšķis bijis tik sašutis. Kam šādas ierīces nebija, tas meklēja rokā ķērnes vai tamlīdzīgus nostādināšanas traukus, kuros ieguva gan rūgušpienu, gan skābo krējumu. Jaunums kara laikā bija no alvotā skārda gatavotie piena nostādināšanas trauki ar stikliņu sānos — ar tādiem varēja nostādināt arī svaigu pienu. Kad akā atdzesēto trauku izcēla, atlika izraut aizbāzni un notecināt vājpienu līdz krējuma robežai, ko caur stikliņu viegli varēja redzēt. Skābo krējumu kūla kannās, kuras kaut kur iekāra guļus stāvoklī un kratīja. Venners raksta, ka viņam izdevies vāciešus pārliecināt, cik bezjēdzīgs ir viņu aizliegums, jo ļoti strauji esot samazinājies nodotā piena daudzums. Interesanti piebilst, ka to gudrību, ko vācieši saprata dažu mēnešu laikā, krievu birokrātija nespēja aptvert četrdesmit gados, jo vēl astoņdesmito gadu vidū bija stingri noliegts piena piegādātājiem izsniegt pat nelielu daudzumu sviesta vai krējuma.
Par nodotajiem produktiem okupācijas vara nedaudz arī maksāja ostmarkās, un vienīgi pašā beigu posmā par rekvizētajiem lopiem sāka izsniegt nedaudz vērtīgākas reihsmarkas, kuras gan izmantot varēja tikai tie zemnieki, kuri devās trimdā.
(Turpmāk vēl).
