Valkas rajona padomē sākusi strādāt jauna speciāliste — Māra Bondare-Petersena. Viņa pašvaldības Plānošanas un attīstības nodaļā ir galvenā speciāliste ārējo sakaru un projektu jautājumos.
Valkas rajona padomē sākusi strādāt jauna speciāliste — Māra Bondare-Petersena. Viņa pašvaldības Plānošanas un attīstības nodaļā ir galvenā speciāliste ārējo sakaru un projektu jautājumos. Māra ir bijusi vairākās ārvalstīs, ieguvusi daudz draugu visā pasaulē, apprecējusies ar dāņu lauksaimnieku.
Arī tagad viņa līdztekus darbam Jelgavas Lauksaimniecības universitātē studē lauksaimniecības ekonomiju. M. Bondare-Petersena gan atzīst, ka vēl nejūtas piepildījusi dzīvē savu galveno mērķi — darīt labu citiem. “Man ļoti patīk teiciens — ko sēsi, to pļausi! Tam, kur sēj un kur pļauj, īpašas nozīmes nav,” apliecina M. Bondare-Petersena.
Patstāvīga kļūst Īrijā
Klausoties Mārā, pārliecinos, ka veiksmes pašas no sevis viņai rokās nav kritušas. Viss panākts ar centību, gribu un atbildības izjūtu. To var attiecināt arī uz viņas lielisko angļu valodas prasmi. “Esmu dzimusi Skorpiona zīmē. Nepiekrītu vispārējam uzskatam, ka Skorpioni ir asi, ātras dabas cilvēki. Viņi drīzāk ir ļoti paškritiski pret sevi, tādēļ prasīgi arī pret citiem. Turklāt Skorpioni iedalās vairākos tipos. Ir Skorpioni Ērgļi, Skorpioni Rāpuļi, iespējams, vēl kādi. Manī no šīs zīmes ir raksturīgs prasīgums pašai pret sevi. Tas nenozīmē, ka citiem cilvēkiem mēdzu prasīt izdarīt pārmērīgi daudz. Nē, nekad es otram nelikšu darīt to, ka pati nespētu paveikt,” atzīst Māra.
Pēc Valkas 1. vidusskolas beigšanas viņa iestājās Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, kur studēja angļu valodu. Pēc pāris gadiem viņa paņēma akadēmisko gadu un aizbrauca strādāt uz Īriju. Studente vēlējās kļūt patstāvīga un vienlaikus vēl labāk apgūt angļu valodu. “Angliski diezgan labi runāju arī studiju laikā, bet Īrijā, var teikt, pilnīgi atvēros šai svešvalodai. Toreiz tur latviešus tikpat kā nezināja. Vietējie iedzīvotāji mani bieži izjautāja, kur tā Latvija atrodas, ko mēs tur darām. Kādu laiku īru ģimenē strādāju par bērnu aukli, bet vēlāk biju pārdevēja. Īri bija pretimnākoši un daudz palīdzēja. Tā kā diezgan ātri apguvu īru akcentu, mani labu laiku uzskatīja pat par īrieti. Vēl tagad angļu laikrakstos pārlasu materiālus par to, kā latviešiem klājas šajā zemē. Diemžēl īru sirsnība pret atbraucējiem no Baltijas ir mazinājusies, jo viesstrādnieku kļuvis ievērojami vairāk un viņiem ir dažādi raksturi. Nevaru īsti pateikt, kas īru ģimenes tradīcijās būtu tāds, kas būtiski atšķirtos no latviešu dzīvesveida. Tur, tāpat kā Latvijā, ģimenes ir ļoti dažādas. Tas gan tiesa, ka Īrijā ir ievērojami vairāk daudzbērnu ģimeņu. Es strādāju pie vecākiem, kuriem bija pieci bērni. Tas gan mani pārsteidza, ka šajā ģimenē sieva veica pilnīgi visus mājas darbus. Vīrs vakarā pārradās no darba, dzīvesbiedre viņam pienesa vakariņas, bet pēc tam viņš iegāja savā kabinetā, aizvēra durvis, lai bērni netraucētu, un tur palika. Man tas īsti nebija pieņemams,” atzīst bijusī aukle. Viņa domā, ka ārzemnieki saviem bērniem aukles izvēlas no citām valstīm ne tikai tādēļ, lai šis pakalpojums būtu lētāks, bet arī, lai bērni kaut ko apgūtu no citu zemju valodas, kultūras. Savukārt Māra Īrijā sadraudzējās ar jauniešiem no Francijas un Spānijas, ar vienu pat no Ekvadoras.
Redz sapņu zemi Ameriku
Pēc atgriešanās no Īrijas studente pabeidza Universitāti un atkal vēlējās ceļot, šoreiz uz Ameriku. “Man vispār ļoti patīk ceļot, bet Amerika ir tā valsts, ko es ļoti, ļoti vēlējos redzēt un iespējami vairāk iepazīt. Vajadzēja atkal pieteikties par aukli, jo tā legāli vislētāk varēja nokļūt tālajā zemē. Organizācija, kas koordinēja viesstrādnieku darbā iekārtošanu, apmaksāja braukšanas biļeti, bet ģimenē, kur strādāju, ēšana bija par brīvu. Alga bērnu auklēm Amerikā nav liela, nedēļā var nopelnīt apmēram 150 dolāru. Tas nav peļņas darbs, bet tā ir laba iespēja apskatīt šo valsti. Tas bija mans galvenais mērķis. Jāteic, ka savos sapņos par ASV nebiju vīlusies. Tā ir ļoti vitāla valsts, turklāt varen plaša, tā ka varēju daudz kur aizbraukt un iepazīt tuvāk šo zemi. Ģimene, kurā auklēju bērnus, dzīvoja netālu no Ņujorkas. Līdz šai lielpilsētai vajadzēja braukt tikai 20 minūtes. Savukārt Ņujorkā vienai sievietei uzraudzīju dzīvokli. Tajā dzīvoju brīvdienās. Tā bija lieliska iespēja apmeklēt muzejus, teātrus, redzēt NHL spēli ar Sandi Ozoliņu, kā arī amerikāņu futbolu. Bieži tālākos braucienos pa ASV devos viena, jo tad apstākļi spiež iepazīties ar dažādiem cilvēkiem, kuriem vajag lūgt kādu informāciju vai palīdzību. Tā esmu ieguvusi vairākas paziņas. Reiz kādā stacijā kavējās vilciens, kuram bija jādodas uz Sanfrancisko. Iepazinos ar kādu vīrieti, kurš mani uz šo pilsētu aizveda ar savu automašīnu. No visiem ceļojumiem Amerikā esmu pavadījusi visilgāko laiku,” saka M. Bondare-Petersena.
Patīk vīra attieksme pret pienākumiem
Ar dāņu uzņēmēju Mogenu Petersenu Māra iepazinās Valkā. “Kad no Rīgas atbraucu uz Valku, Mogans te jau dzīvoja un strādāja. Viņš te vada lauksaimniecības firmu. Tās pārvaldnieks bija mainījis dzīvesvietu, un Mogenam vajadzēja izšķirties — pārtraukt saimniekošanu Valkas pusē vai pašam pārcelties uz Valku. Viņš izvēlējās pēdējo variantu. No sākuma viņam palīdzēju darbā kā tulce. Vēlāk viens otru iepazinām tuvāk un apprecējāmies. Nu jau apmēram divus gadus esam vīrs un sieva,” stāsta Māra.
Mārai patikusi Mogena attieksme pret dzīvi, cilvēkiem un darbu. “Tas vispār raksturīgs daudziem Eiropas valstu vīriešiem — viņi darbā ir ļoti prasīgi paši pret sevi, strādā ar lielu atbildības izjūtu, kvalitatīvi un vēlas, lai apkārtējā vidē ap viņiem viss būtu labā kārtībā. Pēc manām domām, šīs īpašības piemīt arī Mogenam. Protams, neko sliktu nevaru teikt arī par latviešu vīriešiem. Universitātē mūsu kursā mācījās vairāki lieliski puiši, nu, bet es izvēlējos dāni par savu dzīvesbiedru,” stāsta Māra. Pēc viņas novērojuma, ārvalstu vīrieši esot atturīgāki arī pret sliktajiem ieradumiem. Tas, ka vīrs ir lauksaimnieks, bet Māra pēc izglītības pedagoģe, netraucē saskaņu ģimenē. “Vispār mani daudz kas interesē, tādēļ jau tagad studēju Jelgavas Lauksaimniecības universitātē. Mogenam labprāt braucu līdzi uz Valkas rajonā organizētajām Lauku dienām. Lauksaimniecība ir gluži saistoša joma,” secina M. Bondare-Petersena. Māras vīram Valka patīk. Viņš te jau ir ieguvis vairākus draugus un vismaz pašlaik nedomā atgriezties Dānijā.
Brīvajās dienās, kad Māra un Mogens ir kopā, viņi vislabprātāk brauc ciemos pie draugiem. “Tādu dienu gan ir gaužām maz. Nedēļas nogalē man ir jābūt Jelgavā, bet katra mēneša otrajā svētdienā Valkā izveidotojā Praktiskās psiholoģijas institūtā mācu angļu valodu. Kad tiešām kāda svētdiena ir brīva, visbiežāk braucam pie draugiem uz Cēsīm. Tur mums ir pazīstama ģimene, kurā arī vīrs ir dānis, bet sieva — latviete,” saka Māra.
Viņa uzskata, ka jaunajā darbā nokļuvusi gluži negaidīti. “Strādāju Latvijas – Igaunijas institūtā par angļu valodas pasniedzēju. Kādu dienu man piezvanīja Valkas rajona padomes Plānošanas un attīstības nodaļas vadītāja Gunta Smane un, zinot, ka protu angļu valodu, uzaicināja mani strādāt pie projektiem. Piekritu. Darbs ir interesants. Projekts ir instruments, ar ko cilvēks var īstenot savas ieceres. Jāiemācās tikai savas idejas iekļaut plānojuma vadlīnijās, un tad jau viss notiek. Protams, ne uzreiz, dažreiz ir krietni jānopūlas, lai panāktu gaidīto rezultātu, bet, galvenais, tas ir radošs darbs, un tāds man patīk,” saka jaunā speciāliste.
Viens smags un daudz priecīgu brīžu
Savā dzīvē Māra ir piedzīvojusi gan smagus mirkļus, gan arī daudzus priecīgus brīžus. “Visdrausmīgāko pārdzīvojumu piedzīvoju 2001. gada septembrī, kad teroristu lidmašīnas ietriecās Ņujorkas Tirdzniecības centra tā saucamajos dvīņu torņos. Iepriekš minētais dzīvoklis, kurā dzīvoju Ņujorkā, atrodas netālu no tiem. Traģēdija notika otrdien, to vēl tagad skaidri atceros. Iepriekšējās brīvdienās pie manis bija atbraucis kolēģes dēls no Latvijas. Izgājām pastaigāties, un es rādīju viņam lielos torņus, sacīdama, ka tuvāk neiesim, jo nākamajās dienās viņš pats varēs aiziet un tos pamatīgāk apskatīt. Pēc tam aizbraucu uz māju Longailendā, kur tolaik dzīvoju. Otrdienas rītā brokastoju, skatos televizoru un redzu visas šausmas. Pirmajā mirklī redzētajam bija grūti noticēt,” atceras Māra.
Savukārt priecīgos brīžus viņa piedzīvojusi, atrodoties saskarsmē ar daudziem jaukiem cilvēkiem. “Pamatskolā tāda bija mana audzinātāja Vija Lielause, bet vidusskolā — Ārija Strelkova. Viņas man iemācīja daudz cilvēcisko vērtību. Lielu pateicību esmu parādā arī angļu valodas skolotājai Ingrīdai Hedemarkai un daudziem citiem kādreizējiem skolotājiem un tagadējiem kolēģiem, draugiem, visvairāk, protams, mammai un tētim, brālim, kuri man daudz palīdzējuši un atbalstījuši manas ieceres. Par to, ko man izdevies sasniegt, varu viņiem visiem būt pateicīga. Iespējams, no tā labā, ko no šiem cilvēkiem esmu guvusi, manī arī radusies tieksme citiem darīt labu. Materiālās vērtības ir zūdošas — te viņas ir un te to vairs nav. Paliekoši ir cilvēku labie darbi,” secina Māra.
Viņa ir bijusi ASV, Dānijā, Vācijā, Īrijā un atklājusi, ka cilvēkam ir svarīgi zināt svešvalodas. “Vēlos labi apgūt vēl dažas svešvalodas, jo valodu prasme ir durvis uz jaunām iespējām,” atzīst M. Bondare-Petersena.
