Rīt atkal daudzi valcēnieši dosies uz tradicionālo novada mākslinieku darbu izstādi, kas allaž ir visnotaļ raiba un spilgta. Skatot šo ekspozīciju gadu no gada, ne viens vien uzdod sev gandrīz vai viennozīmīgi neatbildamo jautājumu – kas ir māksla? Katram par to savas domas un stingra pārliecība. Varbūt visvienkāršākā atbilde, skatot kādu ekspozīciju, ir meklēt tajā to darbu, kuru esi gatavs aplūkot katru dienu, kurš tevī raisa īpašas dvēseles vai prāta vibrācijas, taču arī šī metode ir diezgan banāla.
Uz jautājumu, kas ir māksla, lepni paceltu vai kautrīgi nolaistu galvu cenšas atbildēt paši mākslinieki, kaismīgi skaidrojot savas daiļrades līkločus. Savs stāsts ir galeristiem, mākslas teorētiķiem un tā joprojām. Var jau sacīt, ka māksla ir tas, ko taisa mākslinieki, taču skan pārlieku primitīvi, turklāt ļoti diskutabli. Jo īpaši grūti ir izvērtēt tā saucamo laikmetīgo mākslu. Tās izpausmes ne reti grūti uztvert bez īpaša literārā apraksta un paskaidrojumiem. Manuprāt, Latvijā lielākā problēma ir tā, ka katra jaunā mākslinieku paaudze noliedz iepriekšējo, piedāvājot aizvien diskutablāku produkciju. Iespējams, tas ir loģisks globalizācijas procesu rezultāts. Latvijā nozīmīgākās balvas – Purvīša balvas – nominantu izstādē zālē “Arsenāls” vajadzētu būt pēdējo divu gadu mākslas notikumu esencei, taču, šķiet, ir arī izņēmumi.
Mums nav tādu mākslas žanru, kuros tradīcijas tiktu uzturētas gadu simteņu un pat tūkstošu garumā, kā tas redzams austrumu valstīs. Viss mainās tik strauji, ka atbildēt uz jautājumu, kas ir vai nav māksla, kļūst aizvien sarežģītāk.
