Ziemellatvija.lv
Gandrīz ikvienam bērnībā ir bijusi sava īpašā mīkstmantiņa, kura ņemta līdzi vienmēr un visur. Šādai rotaļlietai ir būtiska loma bērna dzīvē, un vecākiem ir svarīgi to zināt. Bērna mīkstmantiņas nozīmi katrā vecuma posmā skaidro ārste psihoterapeite Laura Valaine.
Pētījumi ASV atklāj, ka aptuveni 60% bērnu ir pieķērušies mīkstajai rotaļlietiņai vai sedziņai – šāda vajadzība pēc savas īpašās mīkstmantiņas ir raksturīga gan puišiem, gan meitenēm, tomēr katrā vecumposmā nepieciešamībai pēc mīkstās rotaļlietas ir atšķirīga nozīme.
Zīdaiņa vecumā
Aptuveni 6 mēnešu vecumā bērnam parasti ir vismaz viena mīļākā rotaļlieta. Šajā laikā pieskāriens mīkstmantiņai ir sensori patīkams un mazulim nozīmīgs, palīdzot atklāt pasauli. Taču, izvēloties mīksto rotaļlietu zīdainim, jāņem vērā iespējamie riski. Mīkstmantiņai nevajadzētu būt pārāk lielai un smagai, lai mazulis pats var to noņemt, ja tā uzkrīt viņam virsū. Tāpat mīkstmantiņas nevajadzētu turēt gultiņā, lai mazinātu zīdaiņu pēkšņās nāves sindroma risku.
1–2 gadu vecumā
Šajā vecumā bērns parasti visur ņem līdzi vienu īpašo rotaļlietu – ja tā pazūd, mazajam ir liela bēda. Laura Valaine skaidro, ka šajā vecumposmā bērnam sākas emocionālā atdalīšanās no mammas, tādēļ mīkstā rotaļlieta iegūst pārejas objekta statusu. “Mīkstmantiņa kļūst par mierinošo un drošo objektu, kas palīdz bērnam mazināt trauksmi un izturēt spriedzi svešā un skaļā vietā. Šāda mīkstmantiņa arī ļoti palīdz bērnudārza adaptācijas posmā, un to būtu vēlams ņemt līdzi, lai mazais justos drošāk,” skaidro eksperte.
2–7 gadu vecumā
Pēc 2 gadu vecuma mīkstmantiņas bērna dzīvē tiek izmantotas dažādās lomu spēlēs, un tam ir vairāki pozitīvi ieguvumi:
- spēlēšanās ar mīkstajām rotaļlietām un lellēm aktivē smadzeņu daļas, kuras ir atbildīgas par sociālo mijiedarbību un empātiju, kā arī attīsta spēju rūpēties par kādu – šie procesi notiek arī tad, ja bērns spēlējas vienatnē;
- spēlēšanās laikā bērns var iejusties dažādās lomās, kā arī piedēvēt lomas rotaļlietai, izdzīvojot pilnu emociju spektru un iztēlojoties, ka arī mīļmantiņa izjūt emocijas;
- bērns var apgūt mierināšanas un problēmu risināšanas prasmes. Piemēram, šādu praksi izmanto pediatrijā bērna trauksmes mazināšanai slimnīcā, ļaujot bērnam ar savu mīļmantiņu spēlēt “dakterus”, apspēlējot injekciju laišanu, mierināšanu, dažādas nepatīkamas procedūras – mierinot savu mantiņu, bērns mierina arī sevi;
- kopumā attīsta bērna fantāziju.
Tāpat bērni mīkstmantiņas izmanto, lai izlādētu savas emocijas. Iemīļotā rotaļlieta var palīdzēt šādos gadījumos:
- tai var izstāstīt par saviem pārdzīvojumiem;
- to var samīļot, ja ir skumji;
- tai var iesist, izpaužot agresiju, kas radusies attiecībās ar vecākiem vai brāļiem/māsām.
Ja bērns izlādē agresiju uz mīksto rotaļlietu, tas nav pamats uzskatīt, ka bērna uzvedība kļuvusi antisociāla un ka viņš sitīs arī citus. “Svarīgi saprast, ka tā ir bērna agresijas izlāde, kuru viņš nevar paust pret vecākiem. Iespējams, rotaļlieta kļuvusi par dusmu novirzīšanas objektu,” skaidro eksperte.
Bērni mīkstās rotaļlietas izmanto arī trauksmes mazināšanai – to var novērot gadījumos, kad bērnam ir mīkstmantiņa, kura visur tiek ņemta līdzi, taču ar laiku vēlme pēc rotaļlietas mazinās un izzūd, tomēr vēl pēc kāda laika tā atgriežas, kad mazā cilvēka dzīvē notiek kāds emocionāls pārdzīvojums, piemēram, piedzimst brālītis vai māsiņa. Vecākiem šādā gadījumā būtu ieteicams runāt ar bērnu, lai noskaidrotu, kāds ir viņa trauksmes iemesls un kā var palīdzēt to mazināt.
Ja bērnam mīkstmantiņa nav nepieciešama
Bērns pats izvēlas, vai viņam būs sava īpašā mīkstmantiņa. Vecāki to nevar ietekmēt. Piemēram, introverti bērni ir vairāk vērsti uz sevi, tādēļ parasti neizjūt vēlmi spēlēties ar mīkstajām rotaļlietām. Arī smadzeņu darbība nosaka to, ka bērnam labāk patiks darboties ar klučiem, likt puzles vai darīt kādus mājas darbus, nevis spēlēt lomu spēles ar mīkstajām spēļmantiņām. Tas ir normāli, taču, ja bērnu 3–4 gadu vecumā pavisam neinteresē rotaļas ar citiem bērniem un lomu spēles ar mīkstajām rotaļlietām un lellēm, tad ir vērts konsultēties ar speciālistu, piemēram, bērnu neirologu.
Informāciju sagatavoja: Inga Bite, sabiedrisko attiecību vadītāja
Reklāma