Ilgi nevarēju saņemties, lai uzrakstītu par Ārlietu ministrijas organizēto Latvijas reģionālo mediju žurnālistu braucienu uz NATO galveno mītni Briselē un Eiropas spēku apvienoto štābu no 28. februāra līdz 3. martam.
Ilgi nevarēju saņemties, lai uzrakstītu par Ārlietu ministrijas organizēto Latvijas reģionālo mediju žurnālistu braucienu uz NATO galveno mītni Briselē un Eiropas spēku apvienoto štābu (SHAPE) no 28. februāra līdz 3. martam. Uz galda jau vairākas dienas nolikti līdzatvestie bukleti un rokasgrāmata par NATO, taču — jo vairāk es uz šo oficiālo informāciju skatos, jo mazāka man ir vēlme to pārnest uz laikraksta lapu. Stāstīšu jums par savām sajūtām Briselē.
Mūsu brauciena mērķis bija iepazīties ar pasaules varenākās militārās alianses darbību, principiem, mērķiem, rodot izpratni mediju cilvēkos par šo organizāciju un Latvijas dalību tajā.
Tā kā ar lidmašīnu biju lidojusi tikai sociālisma laikos, arī lidojums bija vesels piedzīvojums. Pārsteidza, ka izlidošanas kavēšanās ir parasta lieta, arī mūsu lidmašīna uz Kopenhāgenu izlido ar 40 minūšu nokavēšanos.
Pēc ielidošanas Briselē ilgu laiku veltām, meklējot autobusu, kuram Latvijas žurnālisti jānogādā viesnīcā. Labi, ka ir mobilie telefoni. Piesolītais uzraksts “Latvijas žurnālisti” autobusa logā izrādās maza zīmīte, ko, rokā salocītu, līdzi nēsājis šoferis. Arī nākamās dienas rītā ilgi gaidām autobusu, kurš, izrādās, nenieka nebēdājot par mūsu stresu, novietots divus kvartālus no viesnīcas, — secinām, ka te ir nedaudz atšķirīgs skatījums uz lietām un kavēšanās nav nekāds nāves grēks.
Aiz žoga zelta būrītis
NATO galvenā mītne izvietota patālu no centra, taču gana apdzīvotā rajonā. Barakveidīgās ēkas nav nekāds arhitektūras šedevrs, bet šajās mājās, kurās iekļūt ir ļoti sarežģīti, top visi svarīgākie politiskie lēmumi, kas skar drošības jautājumus. Dzeloņstieples un ļoti pamatīgā pārbaude šķiet pārāk uzspīlēta. Nākamajā dienā, kad apmeklēsim SHAPE, kas ir militārs objekts, militāri stratēģiskais štābs — apvienoto Eiropas bruņoto spēku augstākā pavēlniecība — un kur tiek izstrādātas militārās operācijas, atrodas augstākās militārās amatpersonas, pārbaudes būs daudz nemanāmākas.
Fotokameras un mobilie tālruņi ar kamerām tiek noņemti. Mazliet pārsteidz, ka NATO apsardzi veic mums labi pazīstamās firmas “Falck” apsargi, nevis kareivji. Kaut esam iekļuvuši iekšpusē, tas nenozīmē, ka varam apmierināt žurnālistisko ziņkārību un izstaigāt ēku. Mums pieejama tikai publisko apmeklējumu zona, telpa, kur notiek lekcijas, preses centrs, bibliotēka, suvenīru veikaliņš, restorāns.
Valstis — līdztiesīgas partneres
Visu dienu mums lasa lekcijas par NATO paplašināšanos, NATO politiku. Daudzas lietas ir vispārzināmas, taču rodas plašāks skatījums uz kopsakarībām un Latvijas lomu NATO. Alianses pamatuzdevums ir nodrošināt drošību visās dalībvalstīs Eiropā un Ziemeļamerikā. Arī Latvija ir NATO, un mūsu uzņemšana šajā aliansē bija ļoti emocionāls brīdis. Šobrīd iedzīvotāji maz domā par to, ko mums dod vai nedod piederība aliansei. Tāpēc, ka šobrīd Latviju neviens neapdraud. NATO viesojamies Latvijas vēstniecībā, kurā strādā 43 cilvēki. Vēstniecība pārstāv Latvijas intereses aliansē. Vēstnieks Aivis Ronis mums skaidro, ka Latvijai NATO ir tieši tādas pašas iespējas paust savu viedokli, gribu un ir tāda pati ietekme kā citām valstīm. NATO darbs organizēts komitejās, un šeit notiek diskusijas par visiem jautājumiem. Problēma ir cilvēku skaitā, ko tāda maza valsts kā Latvija var atļauties uzturēt NATO. Pavisam ir 360 komitejas, un 40 cilvēkiem ir grūti iesaistīties visu darbā. Arī vēstnieks uzsver, ka NATO lielu vērību pievērš stabilitātei un drošībai pasaulē. Lielu vērību velta arī iedzīvotāju informēšanai, lai cilvēki saprastu NATO mērķus un centienus. Šobrīd draudus rada terorisms, un nākamajā dienā militārajā pilsētiņā angļu armijas militārpersona skaidro, cik lielu uzmanību terorisma draudiem velta NATO dažādās struktūras. Iestājoties aliansē, katra valsts, tostarp arī Latvija, uzņemas proporcionālu atbildības daļu drošības jomā, tādējādi mūsu pienākums ir modernizēt un attīstīt savus bruņotos spēkus. Vēstniecības darbinieki stāsta, cik augstu NATO kotējas Latvijas karavīri, cilvēkresursu ziņā mums nav jākaunas. Pašlaik rit darbs pie ārrindas zemessargu apmācīšanas. Brīvprātīgie varēs pieteikties un piedalīties misijā Kosovā.
“NATO mērķis ir nodrošināt demokrātisku vidi valstīs, piemēram, Afganistānā, kura ir lielākā narkotiku piegādātājvalsts. Ja šajā valstī būs stabila valdība, tā ekonomiski attīstīsies, cilvēkiem nevajadzēs iztiku pelnīt ar narkotikām. Lai valsts attīstītos, jābūt stabilitātei un drošībai, un to nodrošina NATO,” mums skaidro Latvijas pārstāvji.
Nākamajā dienā ar militāristiem, kuri, izrādās, ir ļoti interesanti un atvērti cilvēki, pārrunājam viņu dzīves ritmu militārajā pilsētiņā, šīs profesijas bīstamību, brīvā laika pavadīšanas iespējas un citus jautājumus. Tiekamies arī ar Latvijas augstāko militāro pārstāvi pulkvežleitnantu Raimondu Rublovski, kurš stāsta par savu darba kārtību un atzīst, ka militārpersonām NATO ir brīnišķīgas karjeras iespējas. Viņš nenoliedz, ka šī ir bīstama profesija, taču retoriski jautā, vai esam padomājuši, cik cilvēku Latvijā iet bojā uz ceļiem un cik militārās operācijās.
Bērni pa ielām nemētājas
Vakarpusē atgriežamies viesnīcā. Man izpaliek tradicionālā ikvakara pastaiga pa Briseli, jo kopā ar kolēģi Egitu no Jelgavas esam uzaicinātas ciemos pie Egitas klasesbiedrenes, kura nu jau divus mēnešus dzīvo Eiropas galvaspilsētā, jo viņas vīrs ir tulkotājs. Pie Ulmaņu ģimenes braucam ar metro. Divas dienas esam vērojušas augsta ranga amatpersonas, staigājušas pa teritoriju, kura parastam pilsonim ir slēgta. Nu esam atgriezušās pilsētas ikdienas dzīvē. Metro vislabāk var manīt, ka Brisele ir internacionāla pilsēta — dzirdam visdažādākās valodas. Metro biļete maksā 1,50 eiro, un ar to var pārvietoties ikvienā virzienā ar neierobežotu braucienu skaitu vienas stundas laikā. Ulmaņu ģimene, kura audzina trīs bērnus — sākumskolas vecuma meitenes un tikko staigātprasmi apguvušu ziķeri —, dzīvo īrētā dzīvoklī jaunā rajonā. Viss esot saimnieka, pat trauki, stāsta Dace. Tā ērtāk. Kamēr top vakariņas, iztaujājam Daci par dzīvi Briselē. “Vispatīkamākais, ka te bērni patiesi ir liela vērtība. Bērniem tiek viss labākais, par viņiem ļoti rūpējas. Pavērojiet, Briselē nekur neredzēsiet pa ielām vienus klaiņojošus bērnus. Pat vidusskolēnus reti sastapsiet. Te nav iedomājams, ka pirmo klašu skolēns viens pats kaut kur dotos. Vecāki ļoti uzpasē savus bērnus, vadā uz skolu. Brīvdienās vecāki dodas ar mazajiem uz rotaļlaukumiem un ar viņiem patiesi spēlējas, nevis sēž un lasa avīzes, kamēr bērns rotaļājas,” stāsta Dace.
Viņa, protams, skumst, ka Latvijā bērns, lai cik mīļš un gribēts, bieži vien ir kā apgrūtinājums. Ierobežotie materiālie līdzekļi liek uztvert bērnu kā problēmu, jo vecākiem nemitīgi jānopūlas, lai viņu pabarotu, apģērbtu, nodrošinātu izglītošanu, izklaides.
Cilvēki ir laipni, jo paēduši
“Šeit ir ļoti laipni un izpalīdzīgi cilvēki. Un tā nav uzspēle, viņi tādi ir. Cilvēki ir pacietīgi, viņi netaisa skandālus sīku lietu dēļ, negrūstās, iekāpjot metro vai autobusā, jo no sīkumiem nav jātaisa traģēdijas. Tas ir tāpēc, ka cilvēki ir paēduši. Jā, tieši tā — labi paēduši. Kamēr Latvijā pensionāri būs nepaēduši, kamēr darba cilvēki dzīvos stresā, cenšoties savilkt galus no algas līdz algai, tikmēr mums visapkārt virmos dusmas, naids un neapmierinātība,” secina Dace.
Tā kā mājās ir arī abas skolnieces, taujājam, kā viņām patīk skolā. “Labi,” skan atbilde. Abas apmeklē Eiropas skolu, kurā mācās angļu klasēs. Ir arī franču, itāļu, vācu, skandināvu un citas klases. Bērni jau no mazotnes saprot, ka cilvēki ir dažādi. Te neviens neatskatās, ja izdzird svešu valodu. “Šeit uzdod ļoti maz mājas darbu. Esmu ievērojusi, ka skolotājas vienmēr novērtē katru darbu, ko likušas veikt. Atzīmes neliek. Skolā bērniem nav naudas. Tas tāpēc, lai nebūtu gadījumu, ka viens bērns otram var to atņemt, lai nebūtu diskomforta, ka kādam ir mazāk, bet kādam vairāk. Nav kiosku ar saldumiem kā Latvijā. Bērniem par pusdienām samaksā vecāki, katrs var paņemt līdzi uz skolu kādu maizīti, cepumu, dzērienu. Daudz tiek domāts par veselīgu pārtiku,” turpina Dace.
Viņai ir vēl daudz novērojumu, bet neba visus var ietilpināt šajā rakstā. Vēl tikai piebildīšu, ka Daces vīrs Ainis ar tulkotāja darbu ir apmierināts un savu izvēli pārcelties uz Briseli nenožēlo. Viņš pārvalda angļu un franču valodu. “Pārstrādājies neesmu,” nosmej Ainis.
Ap pusdivpadsmitiem mērojam ceļu atpakaļ uz viesnīcu. Metrostacijā cilvēku maz, kaut kur tālāk grozās vairāki vīrieši. Smejam, ka vēlamies dzimuma līdztiesību, lai metro vēlās stundās būtu arī sievietes, jo sākumā tomēr jūtamies neomulīgi. Ātri vien saprotam, ka Briseles metro arī vēlā vakara stundā nav jābaidās.
Teikšu atklāti, braucot mājup un domājot par to, ko redzējām un dzirdējām, jūtos droša par sevi un Latviju. Man Brisele patika.
