* * *
Kaut ko pasacīt…
Tagad, tūlīt nevis rīt.
Kamēr sniegi
Kā neizglāstīti glāsti
Pāri stingstošai zemei krīt,
Kamēr vakars steidz dienu
Laika ritumā nomainīt.
Pasacīt klusus vārdu,
Pat ja spēka nav pasmaidīt.
Kas būs pēc tam?
Viss, kā parasti:
Tumsa zemi ar lakatu segs,
Spuldzes šūposies vējā un mirkšķinās,
Tajās lūkosies laternu mežs.
Kaut kur caur sniega vērpetēm
Bridīs soļi, smagi kā mūžs…
Pasacīt vienu vien vārdu,
Bet tas spēs sasildīt mūs.
