48. turpinājums. Nelaimīgā kārtā gadījās, ka Pēteris Kotāns, mans tiešais priekšnieks, bija nozīmēts par pilnvarnieku uz mūsu kolhozu.
48. turpinājums
Nelaimīgā kārtā gadījās, ka Pēteris Kotāns, mans tiešais priekšnieks, bija nozīmēts par pilnvarnieku uz mūsu kolhozu. Un tikpat nelaimīgā kārtā gadījās, ka mans tēvs, aizņemts ar pavasara sējas darbu izrīkošanu, bija šo svarīgo “pienākumu pret partiju, valsti un mīļoto Staļinu” nokavējis. Kolhozniekiem jau nekādu ienākumu nebija, uzskaitīja tikai kaut kādas mistiskas izstrādes dienas, kas vērtībā stipri līdzīgas mūsdienu privatizācijas sertifikātiem, tomēr tika nolemts, ka ikviena laucinieku ģimene aizdos valstij pa tūkstotim tā laika naudā. Ja pieņem, ka skolotājs vidēji pelnīja ap 600 rubļu, tad viegli saprast, ka kolhozniekam tā bija diezgan grūti sadabūjama naudiņa.
Tā izgadījās, ka gandrīz visi kolhoznieki jau parakstījušies pašā pirmajā kampaņas dienā, bet mans tēvs nezin kur pazudis. Kotāns, kurš braukalēja apkārt ar motociklu, vainīgo tomēr bija sameklējis un sācis nešpetni strostēt, nosaucis par kaitnieku un svētas lietas sabotieri. Nu arī tēvam bija apskrējusies dūša. Būdams ātras dabas cilvēks, dižmanīgajam pilnvarniekam sadevis tādu sutu, ka tas gluži sasarcis uzlēcis savam motociklam un taisnā ceļā uz partijas komiteju pie pirmā sekretāra Alfrēda Raškevica. Nākamās dienas pievakarē, kad visi bijām mājās, pagalmā iebrauca vieglā automašīna, no kuras izkāpa pats Raškevics un Rīgas pilnvarnieks Tarvīds. Druknais un miermīlīgais Raškevics manu tēvu jau labi pazina pēc viņa vadītās lauku brigādes labajiem sasniegumiem, sevišķi pēc augstās graudaugu ražas. Vairākas reizes sekretārs bija mēģinājis manu tēvu pierunāt, lai ejot par kolhoza priekšsēdi uz kaut kādu citu rajona nostūri, bet tēvs negribēja ne savas mājas pamest, ne arī priekšniekot. Atturēja arī tas apstāklis, ka priekšsēdētājam vajadzētu stāties partijā. Arī tagad Raškevics likās visai miermīlīgs, vienīgi noteica:
— No jums, Goba, gan es tādu lietu negaidīju.
Uz to tēvs atbildēja, ka viņš nemaz nav domājis neparakstīties, ka viss darba pienākumu dēļ aizkavējies, ka viņu tikai nokaitinājis tas sprukstiņš no komjauniešiem, kurš viņu apvainojis uz līdzenas vietas. Lai tādi ķēmi vairāk kolhozā nerādoties, nākamreiz ar sūdainu koku padzīšot. Raškevics atsēdās uz pasniegtā krēsla un klusītēm sēca, toties jauneklīgais Tarvīds skraidīja pa istabu un lielā ātrumā runāja un runāja, cenzdamies pārliecināt, cik ļoti valstiski svarīgi ir panākt, lai visi darbaļaudis godprātīgi atbalstītu mīļoto partiju un valdību, kas gudrā skolotāja Staļina vadībā mūs visus ved pretī gaišajai komunisma nākotnei.
Konflikts beidzās ar mierizlīgumu, bet Kotānu Raškevics laikam tomēr bija krietni paaudzinājis.
Tāda bija situācija ar manu galveno priekšnieku. Vēlāk dzirdēju, ka Kotāns aizsūtīts uz Zaubi par Staļina vārdā nosauktā kolhoza priekšsēdētāju. Jau galīgi nolaisto kolhozu bija nolaidis vēl zemāk, beigās centies to kolektīvo vārguli nodzert, bet arī to nebija iespējis.
Turpmāk vēl.
