Lielās putas no 16. marta notikumiem pie Brīvības pieminekļa ir noplakušas, taču mazās joprojām nezūd. Jau pirmdien Saeima lems par iekšlietu ministra Riharda Kozlovska piemērotību savam amatam. Kas tad notika? Rīgas domes vadības un iekšlietu ministra plānotā provokācija latviešu leģionāru atceras pasākumā izdevās. Lai gan vecie leģionāri aicināja tik vien, kā likt viņus mierā, tomēr tā saucamo antifašistu provokācija izdevās. Izrādās, ka tāda bija plānota jau pērn, taču tehnisku iemeslu dēļ neīstenojās. Šoreiz elektroģenerators darbojās un milzīgā skaļumā gaisu tricināja padomju laika mūzika un dažādi teksti, kas šajā pasākumā nekādi neiederējās. Vecos vīrus notikušais šokēja un pazemoja. Pasākums nelietīgā veidā tika izjaukts. Turpat blakus notikumam ministrs sēdēja busiņā un konsultējās ar tā saucamajiem antifašistiem, kuru rīcība gan tuvāka fašistu un galēji radikālo komunistu cīņas metodēm.
Jau pirms pasākuma Drošības policija brīdināja Rīgas domes vadību par iespējamajiem konfliktiem, taču dome to neņēma galvā vai arī baidījās, ka iecerētā provokācija var izjukt. Nacionālās apvienības deputāti Raivis Dzintars, Imants Parādnieks un Jānis Dombrava emociju uzplūdumā centās izslēgt ģeneratoru, taču viņiem tas neizdevās. Protams, politiķi tā nedrīkst darīt, taču ko gan cilvēks neizdara emociju vētrā. Viss notika, kā, visticamāk, bija ieplānojis Kozlovskis, kurš pēc tam taisnojās, ka galveno uzdevumu – nepieļaut vardarbību starp abām pusēm – ir izpildījis. Protams, viņš nemin psiholoģisko un emocionālo vardarbību pret cilvēkiem, kuri cīnījušies par Latvijas neatkarību un vismaz reizi gadā ir pelnījuši piemiņas brīdi.
