47. turpinājums. Es neko vairs nesapratu, bet partijas raikoma pārstāvis bija ļoti nikns, un abi komjaunatnes sekretāri tikai pieglaimīgi smaidīja un māja piekrītoši ar galvu.
47. turpinājums.
Es neko vairs nesapratu, bet partijas raikoma pārstāvis bija ļoti nikns, un abi komjaunatnes sekretāri tikai pieglaimīgi smaidīja un māja piekrītoši ar galvu. Beidzot tomēr tika nospriests, ka es vēl savos 18 gados esmu galīgi nepieredzējis puišelis, pilnīgi bez šķiru cīņu rūdījuma, tāpēc nekādu rājienu ar vai bez ieraksta nesaņēmu.
Pēc šā starpgadījuma sapratu, ka neesmu nokļuvis tajā pašā labākajā kompānijā. Mazpamazām sāku pazīt arī savus priekšniekus un darba kolēģus.
Komjaunatnes pirmais sekretārs bija Pēteris Kotāns, viens no daktera Kotāna daudzajiem radiniekiem, kurus kādreizējais “Tautas saeimas” deputāts bija saaicinājis no dzimtās Latgales uz Ērgļiem. Vietējie jaunieši jau mani brīdināja, ka Kotāns esot visai vārgs vadītājs, pirms viņa gan komitejā strādājis viens vīrs, kas pratis iejūsmināt citus, pats bijis pirmais sportā un pašdarbībā. Bet šo visu apjūsmoto puisi iesauca dienestā, un īsta aizvietotāja vairs neatrada. Pēteris Kotāns bija cilvēks ar vidējo izglītību, aiz sava rakstāmgalda prata sēdēt visai cienīgi, sarunās vienmēr bija prātīgs un nosvērts, bet pats nekad neko nelēma, katra sīkuma dēļ “saskaņoja viedokļus” ar partijas komiteju. Turklāt viņš ar līksmu prātu uzklausīja tenkas, kuras regulāri ausī iečukstēja komitejas tehniskā darbiniece Aina.
Ar zināmām aizdomām uz mani Kotāns sāka raudzīties pēc kādas saraušanās ar manu tēvu. Katru gadu Staļina valdīšanas gados notika parakstīšanās uz valsts aizņēmumu. Protams, oficiāli tā skaitījās stingri brīvprātīga lieta, bet tajā pašā laikā izteikti patriotisks pasākums, kuru neatbalstīt varēja atļauties tikai zvērināti padomju varas ienaidnieki un buržuāzisko nacionālistu līdzskrējēji. Un kurš tad gribēja kļūt par padomju varas ienaidnieku? Vēl visiem ausīs dunēja aizrestoto lopu vagonu riteņi, kad par tautas ienaidniekiem atzītie tika aizvesti uz Sibīriju. Vienas mēnešalgas apmērā parakstījās faktiski visi. Lai parakstu kampaņa noritētu augstā idejiskā līmenī, partijas centrālkomiteja uz visiem rajoniem izsūtīja savus pilnvarniekus, bet rajona komiteja savukārt citus, zemāka ranga pilnvarniekus sūtīja uz kolhoziem un lauku ciematiem.
Turpmāk vēl.
