Akciju sabiedrības “Trikātas siers” valdes priekšsēdētāju Juri Kļaviņu daudzi pazīst arī kā interesantu mednieku stāstu zinātāju.
Akciju sabiedrības “Trikātas siers” valdes priekšsēdētāju Juri Kļaviņu daudzi pazīst arī kā interesantu mednieku stāstu zinātāju. Šodien viņš ir uzaicināts tos pastāstīt arī Latvijas Radio 1. programmas raidījumā “Sestdienas stāsti”.
Mednieku stāstus, kuros netrūkst humora un labvēlīgas zobgalības dzirksts, J. Kļaviņš lielākoties stāsta no paša piedzīvotā mežā. Zinu, ka daļa mednieku gadījumus, kuros ir nedaudz palikuši kaunā vai izgāzušies, cenšas noslēpt un nevienam nestāsta, bet Juris tāds nav. Pat tādus notikumus, kur drīzāk jārunā par nelaimes gadījumu, viņš prot tik drastiski pasniegt, ka gribot negribot jāpasmaida. Uz Juri pilnībā var attiecināt pazīstamo teicienu, ka tikai iekšēji liels cilvēks prot par sevi pasmieties.
“Neuzskatu sevi par fanātisku mednieku un arī ne par profesionāli šajā jomā. Esmu kolektīva cilvēks. Man patīk būt draudzīgās kompānijās, kurās atpūtas brīžos nerunā par darbu. Ja runa nav par darbu, tad, protams, tās vietu ieņem humors,” apliecina J. Kļaviņš.
Mednieku stāsti ir arī par žurnālistiem
Mednieks atzīst, ka stāstnieka popularitāti viņam vairāk nodrošinājuši žurnālisti nekā paša runāšana. “Viņi mani, šķiet, atrada Siera klubā. Es tajā darbojos kopā ar vairāku pienotavu direktoriem, un nereti mūsu saietos ierodas preses pārstāvji. Šo to cits citam pastāstījām, nu un tad mani uzaicināja padalīties iespaidos. Šī būs otrā reize, kad uzstāšos radio. Pirmo reizi stāstīju par piedzīvojumiem Nepālas džungļos,” stāsta J. Kļaviņš.
Viņš piebilst, ka gandrīz mednieku stāsti dažreiz rodas arī par pašiem žurnālistiem, kad viņi brauc līdzi medniekiem tos klausīties.
“Kādreiz uz mežu medniekiem līdzi diezgan bieži devās televīzijas žurnāliste Daina Bruņiniece, lai ar operatoriem nofilmētu medību gaitu. Reiz viņa ieradās arī pie mums. Tad notika acīmredzamais neticamais. Medībās katrs mednieks ieņem vietu mastā un galīgi nav zināms, kuram no viņiem meža zvērs pagadīsies pa šāvienam. Tā ir laimes spēle. Mastā var nostāvēt arī visu sezonu un neieraudzīt nevienu zvēru. D. Bruņiniece aizgāja līdzi vienam medniekam, un tūlīt meža cūka skrēja abiem gluži virsū. Atlika tikai šaut un operatoram filmēt. Par tādu veiksmi daudzi mednieki galvas vien nogrozīja. Daži pat neticēja, jo pirms tam bija skaidrojuši, ka tur, kur rīkosies un skaļi plivināsies žurnālisti, neviena meža cūka nerādīsies. Ar to vēl televīzijas darbinieku veiksmes nebeidzās. Citā reizē filmētājiem nevajadzēja pat izkāpt no automašīnas, jo tās tuvumā parādījās vesels meža cūku bars. Atlika tikai to iemūžināt,” stāsta J. Kļaviņš. Viņš atceras, ka televīzijas darbinieku dēļ dažs labs mednieks pat pārtraucis medības. “Toreiz tās bija medības mežos pie Lejasciema. Tajās piedalījās pieredzējis mednieks, nu ap gadiem septiņdesmit. Cik zinu, vairāki viņa radinieki ir mežsargi. Un, saproti, — tajā brīdī, kad šo vīru filmēja, viņš ieraudzīja meža cūku, šāva uz to, bet netrāpīja. Vīrs vairs medībās negāja, jo nevarēja izturēt, ka nu visi Latvijā skatīsies, kā viņš nopūdelējis,” saka J. Kļaviņš.
Suns par ātru atdzen briedi
Viņš atzīst, ka arī pašam visādi gājis. “Tas ir kā likums — ja braucu medīt Lejasciema pusē, vienmēr ar mani atgadās kaut kas neparedzēts. Vispār tā ir interesanta vieta. Nezinu, ko un kā Lejasciema mednieki dara, bet viņu norādītajās medību vietās vienmēr ir kāds meža zvērs. Vai mēs viņu nošaujam, tā jau ir cita lieta. Tur mežā viens masts ir nosaukts pat par ministra mastu, jo tajā kādreiz stāvējis Atis Slakteris. Reiz tur uz medībām devāmies ziemā. Pieturējās ļoti auksts laiks. Mums atkal devās līdzi televīzijas filmēšanas grupa ar D. Bruņinieci. Vīri gan smēja — sieviete mežā! Nu, to viņi domāja tādā nozīmē, kad saka — sieviete uz kuģa, tātad gaidāms kaut kas slikts. Ilgi jau nebija jāgaida. Kad izkāpām no autobusa, dzinējam paspruka suns un ieskrēja mežā. Bija skaidrs, ka viņš saodis zvēru. Operators tūlīt sekoja sunim, mēs arī nekavējāmies. Nostāšanās mastā bija steidzīga. Ja kāds nezina, varu pateikt, ka pēc vietas ieņemšanas mastā vīri parasti vispirms nokārto savas nelielās darīšanas, sagatavo ieroci un tad gaida. Arī es pieslēju bisi pie koka, atpogāju jau bikses, te uzreiz, skatos, man tieši virsū skrien briedis. Es esmu tādā situācijā, kad neko nevaru iesākt. Aizsniegt bisi arī nav iespējams. Kad satvēru ieroci, bija jau par vēlu. Lode aizgāja zvēram pa vēdera apakšu, un tas bija projām. Vēlāk, kad atkal sapulcējāmies, bija jāizskaidro, kas atgadījās, ka nopūdelēju. Žurnāliste arī nebeidza tincināt, lai taču pastāstot, bet man bija kauns atzīties,” nobeidz mednieks.
Alnim netrāpa, bet sašauj kāju
Juris atceras notikumu, kas drīzāk gan jāsauc par nelaimes gadījumu neuzmanības dēļ, nevis par jautru mednieku stāstu. Tomēr tagad, kad aizritējis laiks un medībās iegūtā brūce sadzijusi, viņš notikušajā saredz arī vairākus jocīgus mirkļus. “Vienā teikumā to var definēt tā — zvēram netrāpīju un dusmās iešāvu pats sev kājā. Toreiz bija novembris. Gaidīju biezoknī ar bisi aļņus. Jutu, ka laime klāt, jo zari sāka brīkšķēt, un tiešām — trīs aļņi parādījās. Šāvu kā traks, bet nekā. Netrāpīju. Sapratu skaidrāk par skaidru — man šodien karš beidzies. Nolaidu bisei stobru uz leju. Lai stobrs neiegrimtu sniegā, tā galu uzliku uz pēdas. Par neveiksmi biju saniknojies un nervozējot uzspiedu pirkstu uz bises mēlītes. Noskanēja šāviens. Lode izurbās cauri pēdai. Pirmajā mirklī sāpes nejutu, sapratu vienīgi to, ka iespējami ātrāk jātiek ārā no meža. Automašīnā gan kāja ļoti sāpēja. Mani aizveda uz Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcu. Uzņemšanas nodaļā iegāju vēl pats. Man uzreiz iepotēja kaut kādas zāles, un es biju guļus. Paiet vairs nespēju, bet tikai tad mediķi iedomājās, ka manu kāju vajag apskatīt rentgenā, kas atradās augšējos stāvos. Esot bijusi liela noņemšanās, kamēr mani līdz turienei aiznesuši. Kad kāju vēlējās apskatīt ķirurgs, radās problēma ar zābaku, kas vēl nebija noauts. Mediķi nolēma zābaku sagriezt un tad noņemt no kājas. Es pretojos kā traks. Zābakus nesen nopirku. Nelaimīgajās medībās tos biju uzvilcis pirmo reizi. Pilnīgi jauni apavi! Neparko neļāvu sagriezt. Teicu, ka pacietīšu sāpes, bet zābaku lai novelk. Tā arī ārsti izdarīja un asiņainos apavus atdeva medniekiem, kuri mani atveda. Tie zābakus ielika mašīnā un devās atpakaļ uz medībām. Kad mazliet atžirgu, vaicāju ķirurgam, vai caurums pēdā ātri sadzīs. Ķirurgs atbildēja, ka viņam gan būtu izdevīgāk pēdu amputēt, jo griezuma brūce ātrāk sadzītu. Vajadzēja samierināties ar ilgāku ārstēšanos. Vēlāk piezvanīja mednieki uz paziņoja sensāciju. Sašautā zābaka zolē neesot cauruma. Zābaka virspusē tas redzams, bet apakšā nav. Pateicu, lai rūpīgāk pārbauda. Nekā. Cauruma neesot. Jutos galīgi apjucis. Vēlreiz appētīju pēdu. Skaidri redzams, ka lode tai izgājusi cauri. Tad kur tā palikusi, ja zolē cauruma nav? Sāku gandrīz vai domāt, ka ir mistiskas lietas, kuras nevar izskaidrot. Pēc atgriešanās mājās saglābto zābaku mazgāju. Pielēju to pilnu ar ūdeni, lai iztīrītu asinis. Tad pēkšņi pamanīju, ka no zoles apakšas pa pilītei vien sūcas ūdens. Izrādījās, ka lode to nav saplēsusi. Tā gan zolei izgājusi cauri, bet tās materiāls vēlāk tā savilcies kopā, ka ar aci redzamas plaisiņas pat nebija,” stāsta J. Kļaviņš.
Medībās galvenā ir labsajūta un laba kompānija
Pēc iegūtās traumas Juris kādu laiku medībās negāja. No jauna bisi rokās mednieks paņēma pavisam dīvainā situācijā, kad viņu sakaitināja nekaunīgs kovārnis. “Kādu rītu izeju no mājas, lai dotos uz darbu. Skatos, ķiršos salidojuši kovārņi. Man gan kokiem bija pārklāts agrotīkls, bet palaidņi tik un tā pamanījās nočiept ogas. Pagāju zem ķirša, uzsvilpu un sasitu plaukstas. Kovārņi aizlidoja, bet viens palika, turklāt — kāds nekauņa — uztaisīja man uz rokas. Tāda nekaunība mani sakaitināja. Iegāju mājā, paņēmu bisi un kovārni nošāvu. Tad gan kādu laiku viņi ķiršus lika mierā,” saka J. Kļaviņš.
Viņš skaidro, ka medībās pēc lieliem medījumiem un varenām trofejām netiecas. Vienīgās trofejas medniekam ir nomedīts fazāns, kura izbāzenis atrodas viņa mājā. “Vairāk vēlos labi pavadīt laiku starp jautriem un dzīvespriecīgiem cilvēkiem. Mednieku kolektīvos tāda iespēja ir. Ne jau vienmēr vīri satiekas tikai tad, kad jādodas medībās. Rīkojam arī šaušanas sacensības, citus saietus. Atceros, kā reiz tādās sacensībās izgāzos. Tās notika Alūksnes pusē ļoti profesionāla mednieka Kārļa Iesalnieka saimniecībā. Daži vīri bija dabūjuši jaunas automašīnas. Skaidrs, ka tās vajadzēja apmazgāt. Kopā ar vēl vienu mednieku braucām uz tuvāko lauku bodi. Iegājām veikalā, paņēmām divus šampaniešus automašīnām un skatījāmies, ko paši varētu pabaudīt. Augšējā plauktā ieraudzījām labu konjaku. Bet viens ir tā kā par īsu. Skaļi spriedu, cik labi, ka ir vēl citi veikali. Pārdevēja juta, ka guvums var aiziet garām, un solīja sagādāt visu vajadzīgo. Viņa pastiepās pie plaukta un meklēja pudeles. Pēkšņi plaukts saļodzījās un visas šņabja pudeles, cita citu apgāzdamas, krita zemē. Man krekla krūšu kabatā kā notēmēta iekrita 200 gramu brendija pudelīte. To, protams, atdevu. Bijām priecīgi pārsteigti, ka atradām tikai divas saplīsušas pudeles. Pārdevēja mums sagādāja otru konjaku, un devāmies uz sacensību vietu. Nu mērķī pa skrejošu meža cūku bija jāšauj man. Paņēmu divstobreni, notēmēju un izšāvu no viena stobra. Nokūpēja dūmi, un lode nokrita dažus metrus no manis. Izšāvu no otra stobra — tas pats. Tad nu vajadzēja dzirdēt pārējo mednieku ovācijas. Izrādījās, mājās steigā biju paņēmis ļoti vecas, pašgatavotas lodes, kurās vairs nekāda jēdzīga pulvera nebija.
Tā man tajā medību dzīvē klājas. Esmu nopūdelējis tādēļ, ka, raidot šāvienu, neesmu nospiedis drošinātāju, un šāviens vienkārši nenotiek. Savukārt, kad bisi atspiežu pret kāju, drošinātājs, izrādās, ir nospiests, un pēdā caurums gan,”ar smaidu nobeidz J. Kļaviņš.
Domā pievērsties arī makšķerēšanai
Protams, tās ir tikai dažas epizodes no viņa medību gaitām, kurās nav trūcis arī labu medījumu. Tagad Juris arvien stiprāk sāk domāt par piedzīvojumiem makšķernieka gaitās. Uz to viņu mudina par šaušanā iegūto pēdējo vietu saņemtā balva — makšķerkāts. Dāvanu Juris glabā istabā un šad tad uz to paskatās. “Es jau saprotu balvas zemtekstu — ja nevari medīt, ej makšķerēt! Bet kāts ir labs. Grēks tādu neizmantot,” spriež J. Kļaviņš. Ar copes lietām viņš līdz šim nav nodarbojies, tādēļ vispirms nolēmis iepazīties ar kādu rūdītu makšķernieku, lai gūtu pirmo pieredzi un zināšanas. “Kad to būšu izdarījis, tad pirkšu laivu un mēģināšu kādu zivi noķert,” apliecina J. Kļaviņš.
