17 gadu vecais grundzālietis Artūrs Pauliņš savām daudzajām godalgām orientēšanās sportā nesen pievienojis vēl vienu — bronzas medaļu pasaules skolēnu čempionātā Slovākijā.
17 gadu vecais grundzālietis Artūrs Pauliņš savām daudzajām godalgām orientēšanās sportā nesen pievienojis vēl vienu — bronzas medaļu pasaules skolēnu čempionātā Slovākijā.
Savā grupā Artūrs bija trešais labākais. Tas ir augstākais sasniegums jaunā sportista, Latvijas jauniešu izlases orientēšanās sportā dalībnieka karjerā. Latvijas izlasē Artūrs ir trīs gadus.
Viņa vislielāko panākumu kontā līdz šim bija divas bronzas medaļas Eiropas jauniešu čempionātā un divas septītās vietas pasaules čempionātā Beļģijā pirms diviem gadiem.
Papildu tam orientierists plūcis nu jau pat nesaskaitāmas balvas mačos gan Latvijā, gan ārzemēs.
Fiziski ļoti spēcīgs, ātrs orientierists
Kas ir Artūrs Pauliņš, orientieristu aprindās Latvijā zina labi. Ja viņš skrien sacensībās, tad pārējiem Artūra grupā ir maz izredžu uzvarēt. 1989. gadā dzimušais orientierists ir Valkas rajona bērnu un jaunatnes sporta skolas audzēknis. Ar orientēšanās sportu sāka nodarboties astoņu gadu vecumā, mācoties Grundzāles pamatskolas 1. klasē.
Grundzāles skolā orientēšanās sports ir ļoti populārs, pateicoties sporta skolotāja Māra Stabiņa entuziasmam. Arī Artūra brāļi izgājuši cauri šim sporta veidam un devuši padomus mazajam brālim. M. Stabiņš joprojām ir Artūra treneris un visu šo laiku sekojis līdzi talantīgā sportista izaugsmei.
“Jau bērnībā man bija labi rezultāti. Pakāpeniski savākta tagadējā pieredze,” atteic Artūrs, taujāts, kas ir pamatā viņa augstajiem rezultātiem orientēšanās sportā. Piemēram, jau minēto bronzu pasaules čempionātā grundzālietis nopelnīja, 4,4 kilometrus garu distanci ar 12 kontrolpunktiem veicot 24 minūtēs. Turklāt šāds rezultāts sasniegts, ātru skriešanu apvienojot ar kontrolpunktu meklēšanu un pārvietojoties ne jau stadionā vai pa līdzenām meža takām, bet gan pa kalnainu reljefu. Artūram distancē atspēlējās 40 sekunžu kļūda, meklējot vienu kontrolpunktu, un viņš no līdera pozīcijas noslīdēja uz trešo vietu.
Artūrs pats atzīst, ka fiziski ir spēcīgs un ātrs. “Stadionā vienu kilometru skrienu divās minūtēs un 35 sekundēs. Mežā krosā vienu kilometru noskrēju divās minūtēs un 45 sekundēs.”
Ja orientēšanās sacensībās kāds cits sportists mežā pamana Artūru un mēģina “iesēsties astē” jeb skriet viņam līdzi, tas ir veltīgi. Artūrs konstatē, ka citi viņam līdzi netiek.
Pēdējo reizi apmaldījās 10 gadu vecumā
Fiziskās spējas Artūrs izkopj regulāros treniņos. Dienā viņš skrien vidēji 20 kilometru, arī ziemā. Neslēpj, ka grib iekļūt Latvijas izlasē vieglatlētikā vai krosā. “Pasaules čempionātā orientēšanās sportā bija arī viens no Latvijas izlases krosā. Viņš skrēja lēnāk par mani,” pamanīja Artūrs.
Treniņi jaunietim nozīmē regulāru līdzdalību iknedēļas orientēšanās seriālos: Smiltenes “Azimutā”, Alūksnes “Horizontā”, Cēsu “Meridiānā”, Valmieras “Magnētā”. Šie mači ir darbdienās. Nedēļu nogalēs Artūrs startē lielajās sacensībās orientēšanās sportā. Vakar viņš aizbrauca uz trīs dienu sacensībām Igaunijā. 20. un 21. maijā ieplānots Latvijas čempionāts.
6. un 7. maijā Artūrs skrēja “Latvijas kausa” izcīņas ceturtajā posmā Carnikavas apkārtnē un uzvarēja abās dienās. “Tur ir ļoti sīks reljefs gar jūru: bedrītes, ieplaciņas, kalniņi. Neko nevar saprast. Jāskrien uz izjūtu,” viņš raksturo karti.
Artūrs distancē skatās apvidu un virzienu un skrien pēc kāda noteikta orientiera. Pēdējo reizi mežā viņš esot apmaldījies 10 gadu vecumā, kad zinājis tikai to, kā kartē izskatās ceļš un purvi.
“Ja fiziski esi spēcīgs, tad vislabāk patīk skriet, kur baltāks (ar baltu krāsu kartē apzīmē pārskatāmu, tīru mežu — redakcijas piezīme), kalnaināks, kā, piemēram, pie Niedrāja ezera,” sev labāko apvidu raksturo Artūrs. Taču piebilst — patīk, ka šajā sportā nav tikai jāskrien, bet ir arī jādomā.
Viegli skrienams apvidus esot bijis arī pasaules čempionātā Slovākijā: klajš, pārskatāms, ar kalniem un klintīm. Šajā čempionātā Latvijas izlase divu dienu kopvērtējumā izcīnīja otro vietu, piekāpjoties vienīgi zviedriem. Trešie labākie bija Lielbritānijas orientieristi.
“Zviedrijā ir speciālas orientēšanās skolas, kādu Latvijā nav,” tradicionālos zviedru panākumus orientēšanās sportā skaidro Artūrs.
Šogad viņš iecerējis sadarboties ar kādu Zviedrijas orientēšanās klubu un pārstāvēs to Zviedrijas mačos. “Viņi meklē talantīgus sportistus. Atmaksā viņiem izdevumus par lidmašīnu un dzīvošanu.”
Arī labākie sportisti iekrīt grāvī
Ikdienas mačos Artūru atbalsta viņa ģimene, jo, braucot uz tālākām sacensībām, jārēķinās ar izdevumiem par degvielu.
Artūra līdzdalību lielajās sacensībās finansiāli atbalsta Valkas rajona bērnu un jaunatnes sporta skola, Valkas rajona padome un Grundzāles pagasta padome. Papildu trenerim Mārim Stabiņam sportistu konsultē un viņa spēju pilnveidošanā palīdz orientēšanās kluba “Azimuts” prezidents Aldis Lapiņš.
Ikdienā Artūrs mācās Smiltenes ģimnāzijas 10.b klasē. No mācību priekšmetiem viņam vislabāk patīk ģeogrāfija, sports un krievu valoda. Ziemā spēlē basketbolu. Taču faktiski visu savu dzīvi Artūrs šobrīd pakārtojis orientēšanās sportam.
Tas viņam ļāvis pabūt daudzviet ārzemēs: Ungārijā, Čehijā, Norvēģijā, Šveicē, Beļģijā, Slovākijā. Šovasar Artūrs startēs Eiropas čempionātā Slovēnijā.
Turklāt orientēšanās sports paaugstina adrenalīnu un sagādā piedzīvojumus. Piemēram, Artūrs pērn pavasarī savā dzimtajā pusē, Dzeņu mežos, iekrita grāvī ar ūdeni līdz krūtīm un dabūja pamatīgu klepu. “Ja gribēja uz punktu skriet taisni, tad bija jāšķērso grāvji, un es izvēlējos šo variantu. Domāju, pārlēkšu, bet neizdevās. Labi, ka vismaz ar rokām paguvu ieķerties grāvja malā. Knapi izvilkos ārā. Pēc tam visu vasaru bija klepus. Mežā nevarēju kārtīgi paskriet un sabojāju rezultātus.”
***
Garīgās spējas apvieno ar fiziskajām dotībām
“Orientēšanās sports ir pieejams visiem neatkarīgi no dzimuma un sasniegto gadu skaita — jāpaņem kompass, karte un jādodas apvidū. Orientieristi sacenšas visplašākajā sporta laukumā: viņu stadions ir daba. Distances ved gar laukmalām, cauri mežam, izcirtumiem, jaunaudzēm, smaržojošām pļavām, gar upju straumēm, ezeriem un citiem dabas veidojumiem.
Orientēšanās sporta sacensības notiek visos gadalaikos — gan dienā, gan naktī. Tām arvien ir romantiska pieskaņa. Tajās var pārbaudīt spēku, raksturu, gribu, neatlaidību un daudzas citas dzīvē nepieciešamas īpašības.
Orientieristam jāiztur arī daudzas grūtības: lietū izmirkušas drēbes, purvos un dubļos sabristas kājas, gari kilometri svešā apvidū un apmaldīšanās “trijās eglēs”…
Orientēšanās sports parasti ieinteresē cilvēkus, kuriem patīk ātri un loģiski domāt un kuri savas garīgās spējas prot apvienot ar fiziskajām dotībām.”
No Jura Žilko grāmatas “Orientierista ABC”
***
Treneris Māris Stabiņš par Artūru Pauliņu:
“Ar darbu vienmēr var sasniegt vēlamos rezultātus. Tas ir bijis Artūra vadmotīvs, kopš viņš pirmo reizi iekļuva Latvijas jaunatnes izlasē 14 gadu vecumā. Šajā laikā izbraukāta gandrīz visa Eiropa un piedzīvoti gan līksmi brīži, gan arī sarūgtinājums pēc diskvalifikācijas pagājušā gada rudenī sacensībās Zviedrijā.
Artūrs ar orientēšanās sportu sāka nodarboties 1. klasē. Šajos 11 gados viņš ir piedalījies gandrīz visos “Azimutos”, izņemot tās kārtas, kad ir starts Latvijas izlasē.
Pirmās lielās sacensības Artūram bija “Kāpa” Alūksnē V–8 grupā. Toreiz viņš uzvarēja. Atceros, Artūrs toreiz teica: “Jābūt pirmajam, citādi dabūšu sukas no brāļa Normunda.” Arī Normunds nodarbojies ar orientēšanās sportu. Lielākais panākums — otrā vieta Latvijas čempionātā stafetē.
Brālis Artūram ir liela autoritāte. Pēc sacensībām vienmēr kopā tiek pārrunātas to nianses. Artūram ģimenē ir radīti visi apstākļi, lai viņš varētu pilnvērtīgi trenēties un mācīties.
Orientēšanās sports no citiem sporta veidiem atšķiras ar to, ka sacensības katru reizi notiek citā apvidū, tāpēc trenēties visu laiku vienā kartē nav nekādas nozīmes. Gada laikā ir jāsalasa vairāk nekā 30 “Azimuta” tipa treniņsacensību. Dzīvojam Grundzālē, tāpēc bieži braucam arī uz Alūksnes “Horizontu”.
Artūrs treniņā katru dienu veic aptuveni 20 kilometru. Labās fiziskās kondīcijas dēļ viņš var atļauties distancē arī kādu kļūdiņu, jo konkurentus var pieveikt ne tikai ar prātu, bet arī ar fizisko sagatavotību. Artūram patīk distancē riskēt. Viņš bieži dodas uz kontrolpunktiem pa taisno, kaut arī dažreiz varbūt šķiet, ka vajadzētu izvēlēties apvedceļu.”
