46. turpinājums. Biju apmeklējis vienu no saviem klasesbiedriem Vējavas pusē, no viņa uzzināju obligāti izlasāmās daiļliteratūras sarakstu, tāpēc ar lielu nopietnību gatavojos skolai.
46. turpinājums
Biju apmeklējis vienu no saviem klasesbiedriem Vējavas pusē, no viņa uzzināju obligāti izlasāmās daiļliteratūras sarakstu, tāpēc ar lielu nopietnību gatavojos skolai.
Darbodamies Ērgļu rajonā, es visai labi iepazinu, kāda izskatās komjaunatne un visa tā laika nomenklatūra no iekšpuses. Kaut redzēju brīžam ne visai pievilcīgus vaibstus, savā naivumā aizvien turpināju uzskatīt, ka vienīgi šim novadam nav īpaši paveicies ar vadošajiem kadriem, jo avīzes rakstīja, ka visur citur tās lietas tiek kārtotas gandrīz ideāli. Diemžēl manās iespējās nebija kaut ko labot vai pārgrozīt. Kad Lakstenē viena meitene vēlējās stāties komjaunatnē, es pat nopriecājos par tādu sirdsšķīstu vēlmi, jo viņas rīcībā nesaskatīju nekādu savtīgu aprēķinu. Zināju arī viņas biogrāfiju, un nekā nosodāma tur neatradu: viņas tēvs bija kritis leģionā jau pirmajās kaujās, māte rūpējusies par diviem bērniem, viņas jaunākais brālis pašlaik dienēja krievu armijā, un komandieri mātei sūtīja pateicības par jaunekļa labu audzināšanu. Mana pārliecība bija tāda: ja lauku meitene 26 gadu vecumā kaut ko nolēmusi, tad viņa spējīga pati lemt par savu rīcību. Pirmorganizācijā iebildumu nebija, bet ne tā domāja rajona komiteja, pareizāk sakot, kāds krievs no partijas komitejas, kurš piedalījās kā virsuzraugs visās biroja sēdēs. Man tika aizrādīts par politiskās modrības trūkumu, jo es neesot ņēmis vērā, ka minētās meitenes tēvam kādreiz piederējuši 28 hektāri zemes, tāpēc esmu ļoti tuvredzīgs, ka pieļāvis “kulaka” meitas ielavīšanos kristālskaidrajās ļeņiniešu rindās. Oficiāli gan par “kulakiem” Vidzemē tika atzīti tikai tie zemnieki, kuriem piederēja vairāk par 30 hektāriem, turklāt par kulakiem mēdītie jau skaitījās kā šķira likvidēti, bet atlikušie darba zemnieki nu jau divus gadus saucās par kolhozniekiem, kuriem vairs piederēja tikai pa vienai gotelei uz ģimeni.
Es neko vairs nesapratu, bet partijas raikoma pārstāvis bija ļoti nikns, un abi komjaunatnes sekretāri tikai pieglaimīgi smaidīja un māja piekrītoši ar galvām. Beidzot tomēr tika nospriests, ka es vēl savos 18 gados esmu galīgi nepieredzējis puišelis, pilnīgi bez šķiru cīņu rūdījuma, tāpēc nekādu rājienu ar vai bez ieraksta nesaņēmu.
Pēc šī starpgadījuma sapratu, ka neesmu nokļuvis tajā pašā labākajā kompānijā. Mazpamazām sāku pazīt arī savus priekšniekus un darba kolēģus.
Komjaunatnes pirmais sekretārs bija Pēteris Kotāns, viens no daktera Kotāna daudzajiem radiniekiem, kurus kādreizējais “Tautas saeimas” deputāts bija saaicinājis no dzimtās Latgales uz Ērgļiem. Vietējie jaunieši jau mani brīdināja, ka Kotāns esot visai vārgs vadītājs, pirms viņa gan komitejā strādājis viens vīrs, kas pratis iejūsmināt citus, pats bijis pirmais sportā un pašdarbībā.Bet ši visu apjūsmoto puisi iesauca dienestā, un īsta aizvietotāja vairs neatrada.
Turpmāk vēl.
