«Smagi vīlos — domāju, būs daudz brīva laika, nekas dižs nebūs jādara, taču jau pirmajā dienā man lika sagatavot un uzrakstīt rakstu avīzei,» savas emocijas, otro dienu esot praksē «Ziemeļlatvijas» redakcijā, pauž Inese Anže.
“Smagi vīlos — domāju, būs daudz brīva laika, nekas dižs nebūs jādara, taču jau pirmajā dienā man lika sagatavot un uzrakstīt rakstu avīzei,” savas emocijas, otro dienu esot praksē “Ziemeļlatvijas” redakcijā, pauž Inese Anže.
Tiešām, mēs Inesi pirmdienas rītā iemetām kā kaķēnu ūdenī un teicām: “Peldi!” Jau no pirmajām piecām redakcijā pavadītajām minūtēm praktikante saprata, ka nekādas mierīgās šīs četras prakses nedēļas te vis nebūs, jo redakcijas darba specifika ir ātrs temps.
Ineses pirmais uzdevums bija sagatavot ziņu par iespēju skolēniem no Valkas rajona doties uz hokeja čempionātu Rīgā. Publikācija tapa “uz karstām pēdām” un bija otrdienas laikraksta pēdējā lapā. “Patiesībā es biju iedomājusies, ka man neļaus nekādus rakstus rakstīt, kur nu vēl tos publicēs, jo es taču neko tādu neesmu darījusi un neprotu. Domāju, apkopošu kaut kādas anketas, paskatīšos, kā top avīze, bet man uzreiz deva uzdevumu un bija jāraksta,” stāsta Inese. Viņa atzīst, ka priekšstata par redakcijas darbu viņai neesot bijis. Lielākais pārsteigums — cik ātri te cilvēkiem jāreaģē un jāstrādā. “Nekad nedomāju, ka raksti jāuzraksta no tik skopas informācijas,” brīnās Inese. “Redakcija ir kā pavisam cita pasaule. Eju pa pilsētu, šķiet, nekas tur nenotiek. Par ko gan varētu uzrakstīt? Ienāku redakcijā, bet te — viss notiek,” savos vērojumos dalās Inese. Viņa kolektīvā iekļāvās ļoti viegli. “Te ir forša gaisotne, darbinieki savā starpā tik draudzīgi, brīvi,” saka praktikante. Arī vairāki citi viņas kursa biedri izvēlējušies iziet praksi reģionālajos medijos. “Mums nerekomendēja praksē pieteikties lielo laikrakstu redakcijās, jo tur praktikanta uzdevums ir vien uzvārīt darbiniekiem kafiju,” smejas Inese.
I. Anže ir no Valkas pagasta Sēļiem. Pēc Valkas 1. vidusskolas beigšanas viņa izvēlējās psiholoģijas studijas Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. “Mani interesē cilvēka iekšējā pasaule. Vēlējos vispirms izprast sevi, lai pēc tam izprastu un palīdzētu citiem,” pamato Inese. Studijas gan viņa pameta, jo pasaulē pieteicās meitiņa un mācības nokļuva otrajā plānā. Tagad viņa ir Vidzemes augstskolas studente. Inese atzīst, ka izvēlējusies mājām tuvāko mācību iestādi, kur varētu studēt klātienē. Svarīgākais šķietot augstākās izglītības iegūšana, mazāk — profesija. Viņa pēc augstskolas būs komunikāciju un sabiedrisko attiecību speciāliste. Katru dienu no Valmieras viņa mēro ceļu mājup. “To var izdarīt tikai tad, ja ir tāda ģimene kā manējā, kas atbalsta un palīdz,” priecājas jauniete.
Par to, vai pēc praksē pavadītā laika Inesei iepatiksies korespondentes darbs, grūti spriest, taču viņai iznāk labi.
