Ir aizritējis 9. maijs. Padomju gados šajā dienā Latvijā plaši svinēja Uzvaras svētkus.
Ir aizritējis 9. maijs. Padomju gados šajā dienā Latvijā plaši svinēja Uzvaras svētkus. Tagad lielākoties krievu valodā runājoši Otrā pasaules kara veterāni šo gadadienu nosvin tikai Rīgā pie pieminekļa, kas padomju gados uzcelts par godu Sarkanās armijas atbrīvotājiem.
Latvija no PSRS un tās sabiedroto uzvaras karā nekādu labumu neguva. Tā no jauna nokļuva nebrīvē un 1949. gadā piedzīvoja vēl vienu deportāciju, tādēļ mēs valstiski šo notikumu atceramies 8. maijā, ko Eiropas valstīs uzskata par nacisma sagrāves dienu.
Latvijā ir daudz pieminekļu, kas uzcelti dažādās armijās kritušo piemiņai. Katra nākamā iekārta iepriekšējā uzceltos cenšas aizmirst un neievērot, bet cilvēku apziņa, sirdsjūtas un pārliecība ne vienmēr pielāgojas jaunajiem politiskajiem uzskatiem. Pieminekļos iegravētie uzraksti ir atstājuši pēdas daudzu sirdīs. Kāda valcēniete pastāstīja, ka 9. maijā agri no rīta daži cilvēki devušies uz Valkas Brāļu kapiem nolikt ziedus. Gājuši ap pulksten 5.00, lai mazāk acu redzētu.
Kādēļ tā vajadzēja rīkoties? Ziedi nevienam neko sliktu nedara, un, noliekot tos pie kapavietas kritušo piemiņai, nevajadzētu kaunēties. Atmiņā uzplaiksnīja pirms dažām dienām dzirdēti kāda bijušā partizāna vārdi televīzijā, ka tautu nešķir tas, kurā pusē katra tuvinieks karojis, bet gan tagadējie politiķi. Uzskatāms piemērs tam bija 16. marts, kad Rīgas runasvīri ap Brīvības pieminekli nolēma uzcelt žogu, lai neviens pieminekļa pakājē nevarētu nolikt ziedus.
Cilvēki kautrējas citiem redzot pieminēt kritušos Sarkanās armijas Brāļu kapos, to liedz darīt arī bijušajiem leģionāriem. Zudusi iejūtība pret tautas likteni, ko bieži maluši vēstures dzirnakmeņi. Latviešu karavīrus iebrucēju varas ir pastāvīgi mānījušas, solot brīvību par palīdzību karos. To rētas ir palikušas daudzu ģimeņu locekļu sirdīs. Karu atceres gadadienās daļa cilvēku piemin sarkanajos strēlniekos kritušos tuviniekus, citi — leģionāru gaitās bojā gājušos. Valsts politiskajai varai jāsekmē savstarpēja iejūtība, jo visa pamatā ir lielvaru meli, kas daudzās latviešu dzimtās atnesuši traģēdiju. Cilvēki uz šo melu altāra ir likuši savas dzīvības. Savulaik par to savā dzejā, rakstot par karu, ļoti trāpīgi pateicis dzejnieks Ojārs Vācietis: “Lieciet beigtam Matisonam mieru!”
