Izvēloties profesiju, Sedas pirmsskolas izglītības iestādes skolotāja Aleksandra Lāne zināja, ka strādās ar bērniem, jo kopš desmit gadu vecuma auklēja vecākās māsas bērnus.
Izvēloties profesiju, Sedas pirmsskolas izglītības iestādes skolotāja Aleksandra Lāne zināja, ka strādās ar bērniem, jo kopš desmit gadu vecuma auklēja vecākās māsas bērnus.
Kolēģi viņu raksturo kā radošu un darbaspējīgu personību. Arī pati Saša, kā viņu uzrunā darbabiedri, uzskata, ka darbs ar bērniem ir viņas dzīves aicinājums un piepildījums.
Bērnudārza audzinātājas profesiju viņa apguva Rīgas Pedagoģijas skolā, bet pašlaik studē Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātes 1. kursā.
Bērniem nepatīk lasīt grāmatas
Sašu kopā ar bērniem satiku nodarbībā, kurā viņi no plastilīna darināja krievu tautas pasakas “Lapsa un dzērve” galvenos varoņus. Bērnu rociņās meistarīgi tapa dzērves figūriņas. Fonā skanēja Radio2 raidītā latviešu estrādes mūzika. Par to fano ne vien Saša, bet arī krievu bērni. Klausoties radio latviešu valodā, viņi labāk iegaumējot vārdus, kā arī mēdzot dungot līdzi pazīstamām melodijām un atkārtot reklāmas tekstus. Ikdienā Saša ar bērniem kontaktējas krieviski, bet audzēkņi nodarbībās mācās arī latviešu valodu. Bērni apgūst arī latviešu tautasdziesmas. Aleksandra labi prot valsts valodu un nebaidās runāt latviski. Latvijas neatkarības pirmsākumos bērnudārza darbiniekiem esot bijis grūti pieņemt to, ka jāmācās valsts valoda, tomēr laika gaitā tas kļuvis pašsaprotami.
“Mūsdienās bērni vairs negrib lasīt grāmatas, jo viņu uztveri pārāk ietekmējis televizors un dators,” novērojusi audzinātāja. Viņa bērnudārzā strādā jau desmit gadus, tāpēc salīdzina, kādi audzēkņi bija agrāk un kādi ir tagad. Mūsdienu bērni bieži mēdzot uzdot filozofiska satura jautājumus, tie bieži pārsteidzot pat pieaugušos. Aleksandras hobijs esot pierakstīt jocīgus audzēkņu izteicienus. Ikdienā viņa strādā ar 11 piecus līdz sešus gadus veciem bērniem un tuvākajā laikā nolēmusi mainīt grupas noformējumu pret kaut ko jautrāku un atraktīvāku, lai būtu pavasarīga noskaņa. Lielākoties Saša kopā ar bērnudārza vadītāju Sarmīti Rodziņu rūpējas, lai apkārt valdītu laba un mājīga noskaņa.
Uz darbu — ar prieku
Sašai ir 35, bet dēlam Danielam 14 gadu. Jaunā sieviete atzīst, ka pirms kāda laika bijusi doma kaut ko krasi mainīt dzīvē, tāpēc no pedagoģiskā darba aizgājusi. Izmēģinājusi spēkus šuvējas arodā un sapratusi, ka viņai kā gaiss pietrūkst bērnu čalu un kņadas. Aleksandra atgriezās atpakaļ un jūtas gandarīta un mierīga, jo sapratusi, ka citā darbavietā nejūtas laimīga un piepildīta. Saša katru rītu uz darbu nākot ar prieku, jo zina, ka bērni viņu gaida, mīl un ciena. Audzēkņi viņu uzrunā par Aleksandrovnu, jo bērniem sagādā grūtības viņu saukt par Aleksandru Aleksandrovnu.
Pēc pedagoģiskās skolas absolvēšanas Saša trīs gadus nostrādāja bērnudārzā Valkā. Toreiz viņas pārziņā bija paši mazākie. Audzinātāja nemēdz šķirot bērnus pēc vecuma — visi esot interesanti.
“Mazie ir mīlīgi, grib biežāk sēdēt klēpī, savukārt pirmsskolas vecuma bērni nepārtraukti kaut ko izdomā un runā,” salīdzina Saša. Viņa atzīst, ka darbadiena ir piepildīta un dinamiska, jo visu laiku ir jādarbojas. Laikā, kad bērni guļ diendusu, Saša izpaužas radoši. Viņai gandarījumu sagādā leļļu apģērba šūšana, kā arī rotaļlietu un alfabēta burtu gatavošana. Audzinātāja atzīst, ka mūsdienu bērniem patīk krāšņas rotaļlietas, piemēram, lelle Bārbija, tomēr viņai prieku sagādā pašas radošā izpausme.
Visbiežāk viņa mēdzot šūt vakaros mājās. Vīrs Andris neiebilstot, jo pats paralēli mašīnu remontēšanai nodarbojas arī ar sadzīves tehnikas remontu. Vīrs atbalsta sievas studijas, un, lai samaksātu par tām, Saša iztiekot ar ģimenes budžetu.
Vēl audzinātāja aizrāvusies ar floristiku. Kopā ar dēlu un suni viņa bieži dodas uz Sedas apkārtnes mežiem, kur atrod interesantus zarus, sūnas un veidojumus, no kuriem pēc tam top dekori. Dažādos semināros Saša noteikti ievēro un pārņem citu bērnudārzu audzinātāju pieredzi un idejas.
“Ja man nepatiktu šūt un gatavot dekorus, tad vienkārši to nedarītu. Knibinoties sevi nomierinu,” atzīst Saša. Viņa novērojusi, ka visos laikos bērni uz dārziņu līdzi nes savas spēles un rotaļlietas. Audzinātājas neiebilst, jo kopā ar mīļāko spēļmantiņu bērns jūtas droši un mierīgi.
Vecākiem pietrūkst pacietības
Aleksandra atzīst, ka pēc rakstura ir mierīga un līdzsvarota, bet reizēm gadoties arī “iziet no sliedēm”. Lai nekliegtu vai kā citādi bērniem neizrādītu negatīvās emocijas, Saša sāk pārdomāt savu dzīvi un mierīgi pasapņot. Arī psiholoģijas lekcijās apgūtais palīdzot sevi savaldīt.
Bieži viņai sāpot sirds par to, kā vecāki izturas pret saviem bērniem. Tas izskaidrojams ar laika trūkumu un stresu, un to, ka mūsdienās pieaugušajiem pietrūkst pacietības. Audzinātājas pienākums esot korekti vecākiem aizrādīt vai mierīgi ar viņiem parunāt par attieksmi pret bērniem. Nav nekāds noslēpums, ka bērnudārzu apmeklē bērni arī no nelabvēlīgām ģimenēm, kurās nerūpējas par viņu higiēnu un vajadzībām. Sašai ir žēl šo mazuļu, jo viņi nav vainīgi, ka vecāki aizmirsuši par saviem pienākumiem.
Ģimenē svin latviešu svētkus
Aleksandra atzīst, ka lielāko daļu laika aizņem darbs, bet arī ģimenei, īpaši dēlam, tiekot atlicināts kāds brīdis. Mamma kopā ar Danielu mēdz doties kopīgās pastaigās, kurās atliek laika izrunāties un pastāstīt par savām izjūtām un domām. Sašas vīratēvu sauc Jānis, tāpēc viņi kopā svin Līgo. Sedā šos latviešu nacionālos svētkus svin gandrīz katrā ģimenē. Gatavojoties pareizticīgo Lieldienām, Aleksandra no biezpiena un rozīnēm gatavo pashu. Sieviete atzīst, ka viņa pilsētā neapmeklē baznīcu, jo vēl joprojām savā iztēlē dievnama vietā redz pārtikas veikalu. Tas viņai traucējot.
Sarunas nobeigumā Saša atzīst, ka ir laimīga, jo dara darbu, kas dod gandarījumu. Arī dēls izaudzināts par jauku cilvēku, ar kuru mamma atrod kopīgu valodu. Saša nesapņo par to, ko vēl varētu izdarīt. Tuvākie plāni saistās ar pedagoģijas studijām un radošām izpausmēm.
“Strādāju, lai mācītos, un mācos, lai strādātu,” secina Saša.
***
Aleksandrs: “Man patīk audzinātāja, jo viņa nav stingra. Viņa mūs mīl. Ja kāds neklausa, viņa skaļi runā.
Linda: “Audzinātāja man iemācīja no plastilīna uztaisīt dzērvi un uzzīmēt strazdu būrīti. Man patīk nākt uz bērnudāzu, jo no rīta mūs sagaida Aleksandrovna.”
Bērnudārza vadītāja Sarmīte Rodziņa: “Priecājos, ka bērnudārzā strādā tik laba darbiniece. Saša nekad neatsaka, un mēs radoši domājam līdzīgi. Viņa caurām naktīm strādā mājās, bet tas laikam viņai palīdz sakārtot domas. Bērnudārzā valda pozitīva sacensība, un galvenais virzītājspēks ir Saša. Viņa vienmēr ir kustībā un enerģijas pārpilna.”
