Ar katru gadu pieaug jauniešu un pusaudžu cietsirdības un brutalitātes gadījumi, kas nereti beidzas ar cietušo vienaudžu nāvi. Vismaz mums tā liekas, ka «senāk tā nebija».
Ar katru gadu pieaug jauniešu un pusaudžu cietsirdības un brutalitātes gadījumi, kas nereti beidzas ar cietušo vienaudžu nāvi. Vismaz mums tā liekas, ka “senāk tā nebija”.
Un mazs mierinājums, ka kaut kur Ziemeļamerikā notiek vēl trakāk, jo tur brīvi pieejami šaujamieroči, tāpēc ar kaut ko neapmierināti zeņķi dažkārt vienkārši apšauj gan skolēnus, gan skolotājus. Mēs gan nemaz nezinām, kas notiktu pie mums vai tepat kaimiņzemē Krievijā, ja ikviens brīvi spētu paņemt no vecāku skapja kalašņikovu, varbūt tāpēc Krievijā tik liels skaits gadījumu, kad ieroči pret dienesta biedriem tiek lietoti armijā.
Jebkurā gadījumā šāda pusaudžu uzvedība ir šausminoša, jo asinsdarbi parasti tiek veikti pilnīgi bezjēdzīgi tādās situācijās, kurās pieaudzis vīrietis izlīdzētos tikai ar stiprāku vārdu vai muguras uzgriešanu.
Arī senāk bija slepkavas
Nav vēsturē bijis tādu laiku, kad sabiedrību nesatrauktu cietsirdība un slepkavības. Varbūt vienīgi tik daudz taisnība iebildējiem, ka tik smagus noziegumus reti kad pastrādāja nepilngadīgi pusaudži, jo, piemēram, viduslaiku karātavas tika slietas patiesi rūdītiem noziedzniekiem. Teiksim, uz ieziepētu cilpu kandidēja lielceļu laupītāji un jūras pirāti. Bet laiki mainās, mūsdienu cilvēki fiziski nobriest agrāk nekā mūsu senči, un garīgais briedums ne vienmēr tiek līdzi šim tempam.
Kad atceros savus pamatskolas gadus, puiku kautiņi bija visai izplatīta parādība, bet ne jau par to kāds īpaši uztraucās. Notikumi kā “Kaujā pie Knipskas” gadījās ļoti reti. Savukārt vidusskolas klasēs nekāda lielāka villošanās nenotika. Varu minēt tikai gadījumu, kad Madonā mūsu skolas zēniem uzbruka krievu vakarskolas audzēkņi, un tad Lielais Jānis (tagad izcils bērnu ķirurgs un profesors) visus dauzoņas sameta upītē no stāvās kraujas iepretī kultūras namam.
Ir tiesa, ka senāk neviens potenciāls noziedznieks līdz vidusskolas klasēm netika, atlase notika jau sākumskolā. Manās personīgās atmiņās palicis kāds uz perversijām tendēts puisis, kurš no Ērgļu puses kādreiz manai mātei nesa ar murdu saķertas zivis. Es tolaik par psihes patoloģijām daudz nesapratu, tāpēc jutos gauži samulsis, kad šis jauneklis, ieraudzījis kādu jaunkundzi ganām govis, tūdaļ rāva vaļā bikses un ar dzīvnieciskiem rēcieniem sāka demonstrēt savas ģenitālijas. Dzīvoja viņš ar tēvu nelielā mājiņā, kur piemetās arī kāds vecītis, kas piekopa kurpnieka amatu. Pēc pāris gadiem man atstāstīja, kādā veidā milicija manu paziņu atmaskojusi kurpnieka nogalināšanā. Dzīvību cilvēkam atņēmis tikai tāpēc, lai “mantotu” kurpnieka darbarīkus.
Pusaudžu izpratne par nāvi
Psihologi uzskata, ka līdz 12 gadu vecumam bērni ne visai izprot starpību starp dzīvību un nāves stāvokli. Septiņdesmitajos gados no Maskavas pienāca rīkojums visās skolās mācīt tiesību pamatus, jo PSRS augstās amatpersonas sāka uztraukt pusaudžu un bērnu noziedzība. It kā likumu zināšana spētu mainīt stāvokli sabiedrībā. Tikām no visiem rajoniem sapulcināti Rīgā uz semināru, kurā referēja kāds Iekšlietu ministrijas vadošs darbinieks. Mums darīja zināmus faktus, par kuriem tolaik atklāti nekur nerakstīja. Teiksim, Ļeņingradā puišeļi gribējuši izzināt, kā mirst cilvēks, un šajā nolūkā likuši uz galda pašu mazāko brālīti un ar virtuves nazi nokāvuši kā sivēnu. Nepadomājuši, ka brālītis vairs neatmodīsies. Cits gadījums ar puikām, kuri savā nodabā no tukšām benzīnmucām meistarojuši “kosmisko kuģi ar raķeti”. Kad degviela uzpildīta, vienā no mucām ietupies mazais Vaņa, un pārējie spēruši uguni klāt. Tie ir samērā raksturīgi piemēri, kas parāda bērnu izpratni par nāvi.
Pusaudža vecumā, tiek uzskatīts, jau rodas samērā pareizs priekšstats par nomiršanu. Nāvi pusaudzis uztver kā naidīgu parādību, kaut īsti emocionāli pārdzīvot viņš neprot ne sava tuvinieka apbērēšanu, ne klātienē pieredzētu traģisku nāves gadījumu. Vēl mazāku ietekmi uz emocionālo pasaules uztveri atstāj masveida slepkavības karalaukā, jo šajā gadījumā taču pat pieaugušie vairāk runā par statistiku.
Bērni esot sabiedrības spogulis. Kad Eiropu gadsimta laikā plosījuši divi pasaules kari, daudzas revolūcijas un divu mežonīgu diktatūru represijas, tad grūti runāt par veselu sabiedrību. Kari nebeidzas ar miera līguma parakstīšanu, jo traumas cilvēku dvēselēs paliek uz divām nākamām paaudzēm. Tā ir sava veida kolektīvā zemapziņa, kas ietekmē jaunās paaudzes psihiskos procesus.
Faktori, kas atražo cietsirdību
Gadījums, kad viens skolēns nosit otru ar beisbola vāli. Gadījums, kad jauneklis nožņaudz meiteni datora dēļ. Gadījums, kad smagi piekautu draugu pabāž Gaujā zem ledus. Daudz citu līdzīgu piemēru. Un cilvēki veicā: kāds tam visam iemesls? Vieni vaino “burlaku filmas”, citi datorspēles, vēl citi meklē vainu skolotājos un bērnu vecākos. Jā, tiek minēts arī bērnu alkoholisms un narkomānija. Citi domā, ka puikām nav ko darīt, tāpēc aizraujas ar nelietībām. Vēl tiek vainoti liberālie likumi. Un, protams, vainīga valdība…
Speciālisti nenoliedz arī iedzimtības faktoru, jo ģenētikas zinātne uzskatāmi pierādījusi pārmantojamības iespējamību. Tikai te jāsaprot galvenais: iedzimt var tikai fiziskie un psihiskie dotumi, ko sauc par katra cilvēka konstitūciju. Bet pat ļaunākās gēnu kombinācijas gadījumā iedzimst tikai iespējamība, bet, lai iespējas īstenotos, vajadzīgi attiecīgi apstākļi. Pirmajā vietā audzināšana ģimenē. Profesionālu alkoholiķu ģimenēs 99 procenti bērnu spēj attīstīt tikai savas dvēseles tumšākos dotumus.
Reti kad iedomājamies, cik liela loma ir iejūtībai un līdzcietībai pret visu dzīvo radību, ko bērns iegūst jau līdz trīs gadu vecumam. Zinām taču, kā viens bērns žēlo savārgušu taurenīti un kā cits ar cinisku cietsirdību spīdzina noķertu balodi vai sētas kaķi. Tieši šajās situācijās topošais vīrietis izlemj savu turpmāko likteni. No daudzām iespējamībām minēšu tikai vienu piemēru. Pusaudži, mokot dzīvniekus, parasti izjūt seksuālu uzbudinājumu, kas nereti beidzas ar orgasmu. Un ļoti bieži notiek, ka pēc šādas pieredzes jaunietis vairs nav spējīgs normālai dzimumdzīvei, jo viņam erekcija iestājas tikai pēc tam, kad veikta sievietes fiziska mocīšana. Tie ir tie gadījumi, kad vispirms nožņaudz un pēc tam izvaro. Protams, tā ir perversija, bet perversija ir jebkura teiksme atņemt otram dzīvību.
Ir gadījumi, kad pusaudžu baros gadās kāds gļēvāks pēc dabas, kuram nav spēka pretoties varmācībai. Šie ir gadījumi, kad pusaudzis ļaujas, lai viņu nogalina.
Raksta apjoms nedod iespēju šo jautājumu iztirzāt pamatīgāk. Nobeigšu ar secinājumu, ka pusaudžu cietsirdībai nemēdz būt viens viegli uzrādāms cēlonis. Parasti jārunā par faktoru kopumu. Būtu pilnīgi aplam domāt, ka ģimenē agrā bērnībā samaitātus raksturus iespējams viegli labot skolā vai cietumos. Kaut neiespējami nav atgriezt veselīgā sabiedrībā pat rūdītu noziedznieku, ja vien izdodas aptumšotajam prātam iedvest nopietnu motivāciju.
