Šovasar Kārķu skolā pulcēsies ļaudis, lai svinētu skolas jubileju. 120 gadu laikā viens no ievērojamākajiem absolventiem ir bijušais Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, dr. habil. inženieris, profesors Censonis Šķiņķis.
Šovasar Kārķu skolā pulcēsies ļaudis, lai svinētu skolas jubileju. 120 gadu laikā viens no ievērojamākajiem absolventiem ir bijušais Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, Ūdenssaimniecības un zemes zinātniskā institūta ūdenssaimniecības nodaļas vadītājs, dr. habil. inženieris, profesors Censonis Šķiņķis.
1992. gadā Kembridžas starptautiskais biogrāfiju centrs publicēja Censoņa Šķiņķa zinātnisko biogrāfiju, piešķirot viņam Gada cilvēka nosaukumu. 1995. gadā viņš kļuva par Ņujorkas Zinātņu akdēmijas locekli. Saņemot 1997. gadā Lielo Starptautisko medaļu, Censonis Šķiņķis ir ieskaitīts 2000 pasaules ievērojamāko zinātnieku skaitā. Kārķēnieši viņu ir ieskaitījuši dižvīru kārtā.
Zinātnieka mūžs aprāvās pēkšņi un negaidīti 1999. gada pavasarī ievziedu laikā. Šogad 17. aprīlī Censonis svinētu 75. jubileju.
Bērnība tēva saimniecībā
Censonis Šķiņķis dzimis Naukšēnu pagasta “Lejasķīkās”. Saimniecības zeme sakrita ar Kārķu pagasta robežu. Turpat netālu, Kārķu pagasta “Smuikās”, dzīvoja radi, Kārķi bija tuvākais pagasta centrs. Ģimenei izveidojās cieša saikne ar Kārķiem, bērni mācījās pagasta skolā.
Censonis uzauga četru bērnu ģimenē. Tēvs Nikolajs Šķiņķis, skolots agronoms, bija izveidojis priekšzīmīgu saimniecību mazauglīgā smilšainā un purvainā vietā, tā aprakstīta Latvijas Lauksaimniecības kameras 1939. gadā izdotajā grāmatā “105 Latvijas priekšzīmīgas saimniecības.” Vecāki cerēja, ka dēls turpinās viņu iesākto, tāpēc jau jaunības gados Censonim bija jāstrādā visi puiša lauku darbi, jārok un jātīra grāvji, jāpiedalās drenāžas ierīkošanā. Nav zināms, vai jau tad nesāka veidoties nākamais meliorācijas speciālists, taču augsnes un ūdeņu aicinājums noteikti bija. Censonim patika rakstīt, saglabājušās viņa rakstītās atmiņas: “Raugoties no laika attāluma, šķiet, ka toreiz dzīvoju bezmaz paradīzē. Taču tolaik nebūt tā nelikās. Reizēm līdz asarām apskaudu kaimiņbērnus. Viņiem, piemēram, parasti netrūka iespēju pat vairākkārt dienā apmeklēt pāris kilometrus attālo Sedas upes peldvietu, man turpretim šāda iespēja radās pēc darba un svētdienās. Kā vienu no grūtākajiem bērnu dienu pienākumiem atceros āboliņa sēklu lauku kaplēšanu, lai tos atbrīvotu no skābenēm. Šādu darbu reti kurš ir strādājis. Tēvs audzēja elites āboliņa sēklas kādai eksportfirmai. Uz šā darba fona biešu un citu sakņaugu retināšana, ravēšana un kaplēšana, kā arī lopu ganīšana likās vieglāka par vieglu. “Lejasķīku” zemi savulaik esmu aparis daudzkārt.”
Dresūra aritmētikā palīdz zinātniskajā darbā
Pēc otrās klases, kad māsa Lidija bija beigusi Nurmu četrgadīgo skolu, reizē ar viņu Censonis pārgāja uz Kārķu sešgadīgo skolu. Šeit tika piedzīvota skolas pārziņa Kalniņa bardzība. Censonis atmiņu pierakstos raksta: “Kalniņš bija atvaļinājies Latvijas armijas virsleitlants, kā arī aizsargu virsnieks ar Napoleona stāju, ļoti nacionālu domāšanu, šķiet, arī pietiekami drosmīgs — ne jau katram toreizējos vācu varas gados pietika dūšas dziedāt, ka sitīsim “pēc tam tos zili pelēkos”. Skolā viņš mācīja matemātiku un fizkultūru. Kad bērniem un mazbērniem stāstu, ko pieredzēju Kalniņa vadītajā Kārķu skolā, redzu, ka man īsti nenotic. Un noticēt patiešām ir grūti. Trešajā klasē mācības sākām ap 40 bērnu. Sesto klasi pabeidzām tikai 12. Varenā atbiruma pamatiemesls — nesekmība matemātikā. Kalniņš izsauca atbildēt ne retāk kā katru otro stundu (padomājiet, 40 bērnus!). Parastā kārtība šāda: jāatbild galvā rēķināms uzdevums, apdomāšanai un atbildei — viena minūte. Mājas darbam Kalniņš mēdza uzdot tādu uzdevumu skaitu, ka to atrisināšanai vajadzēja vismaz trīs stundas pat tad, ja visu proti. Uz katru matemātikas stundu ej ar drebošu sirdi. Pietika kādam pačukstēt: “Nāk Kalnīc!” (tā Kalniņa vārds skan kārķēniešu gaumē), — lai klasē varētu dzirdēt pat mušu lidojam. Arī fizkultūrā viņš jokus nepazina. “Celties!” un “Gulties!” bija tas vieglākais.
No pedagoģijas šodienas nozīmē tur nebija ne miņas, bet bija disciplīna un rezultāts. Kārķu skolā piedzīvotā dresūra aritmētikā, it īpaši galvas rēķinos, ir palīdzējusi manā vēlākajā zinātniskās pētniecības darbā.”
Pasaules mēroga pētījumi
Censoņa Šķiņķa bagātais devums zinātnē ir saistīts ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ūdenssaimniecības un zemes zinātnisko institūtu, kurā viņš darba gaitas uzsāka drīz pēc Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas fakultātes beigšanas. Censonis publicējis vairāk nekā 150 zinātnisko darbu, izdevis četras monogrāfijas, viņa vadībā izstrādātas un aizstāvētas astoņas zinātnisko darbu disertācijas.
Censoņa zinātnes pamatā bija fakti, sistemātisku ilggadīgu novērojumu materiāli, kādi pēc sava apjoma meliorācijas nozarē pasaulē vēl nav savākti. Tie spēja pārliecināt un iegūt starptautisku atzinību. Īpaši pēc “Drenāžas hidroloģijas problēmu” publicēšanas angļu valodā.
Sākot ar 1972. gadu, viņš ir piedalījies ļoti daudzos starptautiskos kongresos un simpozijos Minskā, Ebersvaldē, Karlovi Varos, Bratislavā, Hemnicā, Prāgā, Brno un daudz kur citur.
Daļa no Censoņa pētījumiem veikta arī Kārķos, “Dibeņu” un Silenes pļavās un tīrumos, kur, ierīkojot slūžu sistēmu, sausā laikā regulēja ūdens režīmu. Kārķos bija algots cilvēks Jānis Krasovskis, kurš pierakstīja mērījumus. Kārķos iegūtie rezultāti bija par pamatu referātam “Par zemo purvu ūdens režīma regulēšanu”, kuru Censonis nolasīja starptautiskā simpozijā Ebersvaldē.
1963. gadā profesora vadībā tika ierīkoti valstī pirmie plastmasas cauruļu drenāžas lauki, pēc tam šī pieredze tika nodota Sahalīnas melioratoriem.
Censoņa kolēģis un draugs Haralds Smilga atzīst, ka profesoram piemita dabas dots kolektīva vadītāja talants. Viņš nekad nav bijis komjaunatnē un nevienā partijā.
Pēdējos gados Censoņa pētījumu lauks arvien paplašinājās. Viņš neaprobežojās ar drenāžas jautājumiem vien, tika risinātas plašākas valsts ūdenssaimniecības problēmas, kā purvu ekoloģija un izmantošana, mazās ostas, hidroenerģētika. Plūdu laikā bieži vien valdības vīri nāca prasīt padomu.
Ģimene — liels atbalsts
Censonim liels atbalsts bija ģimene — jau no studiju laikiem iepazītā dzīvesbiedre Vizma, bērni Lelde un Pēteris, kuri, par lielu prieku vectēvam, dāvāja sešus mazbērnus. Ievērojamus panākumus zinātnē sasnieguši arī Censoņa sieva un dēls. Vizma ir Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes absolvente, inženierzinātņu doktore. Dēls Pēteris ir zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātes nodaļas vadītājs.
Vizmai matos sudrabs un acīs iemirdzas sudrabainas asaras, atceroties jaunību: “Ar Censoni iepazināmies pie Kaunates, ceļot Sprukstu hidroelektrostaciju. Viņš turp bija aizsūtīts pirmsdiploma praksē, bet mēs, Ķīmijas fakultātes meitenes, bijām aizbraukušas strādāt. Censonim bija neparasts vārds un uzvārds, viņš nebija no tiem pašiem izskatīgākajiem jaunekļiem, taču viņa personības valdzinājums, bagātā iekšējā pasaule, uzmanība un pieklājība apbūra ikvienu meiteni. Viņš ļoti mīlēja mākslu, īpaši glezniecību. Jau no studiju gadiem bieži apmeklējām izstādes un teātrus. Censoņa lielākais vaļasprieks bija dārzs. Viņa lielākais lepnums bija 20 ābeles, kuras pats bija potējis. Censonis mēdza teikt, ka viņš dzīvē ar neko nelielās, bet par izaudzētiem āboliem gan viņam ir lepnums. Dārzu es turpinu kopt viena. Tas ir kā viņa mūža darba piemineklis. Jelgavā, Zandera kapos, viņam kapa piemineklis veidots kā augļos slīgstoša ābele.”
Censonim liels pārdzīvojums bija Atmoda. Žurnālā “Latvijas Lauksaimnieks” viņš rakstīja: “Vienotību un Dieva svētību mūsu zemkopju tautai! ..Dzīves lielākais sasniegums maz attiecināms uz manis paša veikto. Par pašu lielāko uzskatu to, ka man izdevies piedzimt pasaules visskaistākās zemes vissimpātiskākajā novadā un ka runāju man svētajā latviešu valodā.” Šie Censoņa vārdi rosina mūs paskatīties uz sevi no malas un justies laimīgiem.
