Katru gadu Kārķu pagasta “Dambīšu” mājās pavasaris nāk ar gaidīšanas prieku un daudzām jaunām dzīvībām. Šogad saimniece Ivita Zariņa jau sagaidījusi pirmo tītaru perējumu — mazos tītariņus.
Katru gadu Kārķu pagasta “Dambīšu” mājās pavasaris nāk ar gaidīšanas prieku un daudzām jaunām dzīvībām. Šogad saimniece Ivita Zariņa jau sagaidījusi pirmo tītaru perējumu — mazos tītariņus. Nākamajā nedēļā inkubatorā šķilsies pirmie 100 cālīši.
Ivita teic, ka ir dabas bērns. “Es ļoti mīlu dabu un dzīvniekus. Tie man sagādā prieku un atslodzi no ikdienas,” atzīst Ivita. Viņa jau sesto gadu dzīvo un saimnieko “Dambīšos”. Dzīve nav rožu dārzs, un likteni grūti paredzēt. Kad Ivita ienāca “Dambīšos”, viņai un draugam Jānim aiz muguras bija jau iepriekšējā ģimene un attiecības. Tagad “Dambīšos” dzīvo trīs tīņu vecuma puiši — Ivitas dēli Jānis un Arvis un Jāņa dēls Juris. “Ne visi sapņi, kas jaunībā un bērnībā bija iecerēti, ir piepildījušies, taču tagad manus sapņus palīdz piepildīt Jānis. Viņš rosināja pievērsties putnkopībai. Mums ir apmēram 100 putnu: vistas, pērļvistiņas, zosis, tītari, paipalas un fazāni. Es ceru, ka pienāks diena, kad mums būs arī strausi un mans sapņu putns pāvs. Ikdienā, ja vēlu atgriežos no darba, putnus pabarot palīdz bērni,” stāsta putnkope.
Studijas palīdz attīstīt saimniecību
Ivita strādā firmā SIA “Ollis gardums” par tirdzniecības aģenti. Viņas darba pienākums ir četras reizes nedēļā visā Vidzemē veikaliem piegādāt firmas izplatītos saldumus, turklāt viņa neklātienē pirmajā kursā studē biznesa vadības pamatus Vidzemes augstskolā. “Man ļoti patīk mācības, un tās noder saimniecības attīstībai. Piemēram, strādājot darba grupās, mana grupa attīsta ideju par paipalu audzētavas izveidi. Bez Jāņa atbalsta nevarētu piepildīt sapni par studijām,” stāsta Ivita.
Putni kļūst par personībām
“Lai nodarbotos ar putnkopību, visu laiku ir jāiet līdzi laikam un jāuzkrāj jaunākā informācija. Cenšamies to uzzināt internetā, braucam pieredzes apmaiņā pie citiem putnkopjiem,” stāsta Ivita. “Par putnkopību nav vienotas grāmatas, kādas, piemēram, ir par datorapmācību,” piebilst Jānis. “Katrai putnu sugai ir jāievēro sava ēdienkarte. Pārsvarā visiem dodam graudus, nātres, zaļās skujas, speciāli audzējam lokus. Paipalām pērkam speciālo barību. Tītari ir lieli un spēcīgi putni, taču mazie tītariņi ir ļoti jutīgi. Tos drīkst ārā laist tikai paaugušos. Visiem putniem ir ļoti nepieciešama saule. Tā atsver pat dārgus vitamīnus.”
“Esmu savu putnus ļoti iemīļojusi. Ar viņiem runāju. Dažiem ir pat vārdi. Piemēram, mums bija balts tītartēvs, kuru saucām par Eņģelīti, tagad ir gailis Edijs, kuram droši vien būs jādod mūža maize, jo no iemīļotiem putniem ir ļoti grūti šķirties. Ja mājās dzīvnieku nav daudz, piemēram, ja ir tikai viena cūka, nevis vesela ferma, viņa kļūst par personību. Mums tā ir ar zosīm. Viņu nav daudz, un katra ir īpaša,” stāsta “Dambīšu” saimniece.
Vistas nomirst no bailēm
“Pagājušaja ziemā mums bija šokējošs gadījums. Naktī rēja suns, bet mēs nepievērsām uzmanību. No rīta eju kūtī — zemē saplosīti un nobeigušies gandrīz 50 putni. Skrēju uz māju teikt Jānim, kas noticis. Tikai tad ieraudzīju, ka kūtī uz laktas sēž lapsa. Aiz bailēm sastingu un šausmīgi kliedzu. Daudzi putni bija saplosīti, taču daļu bija ķērusi trieka un viņi bija nomiruši no bailēm. Vistas nedrīkst trenkāt, tās var nomirt no triekas,” stāsta Ivita.
Ivitai un Jānim ir daudz interesantu novērojumu no putnu dzīves. “Putnu vidū valda stingra kārtība un hierarhija. Ja kāds iet bojā vai tiek likvidēts, tā vietu iekaro cits. Dzīvnieki savstarpēji prot apbrīnojami labi saprasties. Mums pēdējā laikā nav bijis nekādu problēmu ar vanagiem un žagatām. Pietiek viņiem parādīties gaisā, kā tītari nobļaujas, bet suns, to izdzirdot, nekavējoties nelūgtos viesus izdzenā,” pieredzē dalās Jānis.
Ivita atzīst, ka putnu gaļa un olas ir ļoti vērtīgi produkti. Īpaši vērtīgas ir paipalu olas. Tās ieteicams lietot pa vienai dienā. Šīs olas var ēst ar visām čaumalām. “Esam pagaršojuši arī fazānu gaļu. Tā ir līdzīga meža putnu gaļai. Katrreiz jau nevajag delikateses. Ikdienā, ja ledusskapis ir tukšs un pieaugušo nav mājās, bērni nekad nav neēduši. Kūtī kāda ola ir vienmēr, un viņi prot tās uzcept,” stāsta Ivita.
Šajā pavasarī mūsu valstī masu saziņas līdzekļos ļoti aktuāls temats bija par putnu gripu. Par to bija satraukušies pat nelielu saimniecību īpašnieki. Ivitai un Jānim ir viens no lielākajiem putnu ganāmpulkiem rajonā. “Paniku šīs problēmas dēļ necēlām. Tikai, kad stārķi atgriezās mājās, divas dienas nelaidām putnus ārā,” stāsta putnkope.
Velta laiku vaļaspriekiem
“Cenšamies dzīvot aktīvi un atlicināt laiku vaļaspriekiem. Jau kopš bērnu dienām man ļoti patīk zirgi. Tajā laikā es dzīvoju Rūjienā. No 4. līdz 10. klasei regulāri braucu uz zirgu stalli un trenējos. Krītot no zirga, esmu lauzusi rokas un kājas, taču tas mani neatturēja turpināt iesākto. Piepildījies vēl viens mans sapnis — pirms vairākiem gadiem nopirkām ķēvi Bertu. Viņa nav domāta lauku darbiem. Tagad ir tehnikas laikmets, zemi neapstrādājam ar zirgu. Savu dzīvi vairs nevaru iedomāties bez Bertas. Jāšana ir vislabākā atpūta un atslodze no ikdienas,” teic Ivita.
Bērnu vaļasprieks ir tehnika. Jānis pie “Dambīšu” mājām ir izveidojis mototrasi zēnu treniņiem. Juris jau sasniedzis tādu līmeni, ka piedalījās Gaujas kausa sacensībās.
Ivita pēc dabas ir optimiste. Dzīvot un darbu darīt viņa cenšas ar prieku.
