Valcēnietis Guntars Freibergs tūlīt būs aizvadījis pirmo mācību gadu P. Čaikovska konservatorijas Centrālās mūzikas vidusskolas 8. klasē.
Valcēnietis Guntars Freibergs tūlīt būs aizvadījis pirmo mācību gadu P. Čaikovska konservatorijas Centrālās mūzikas vidusskolas 8. klasē. Doties uz Maskavu nebija viegls lēmums nedz Guntaram, nedz viņa vecākiem.
“Man ļoti patīk, ka tur viss ir virzīts pēc iespējas labākai mūzikas apgūšanai. Visu dienas pirmo daļu varu veltīt spēlēšanai, jo skolā mācības sākas pulksten 14.30. Katru dienu sitaminstrumentus spēlēju vismaz piecas stundas. Daždien trenējos pat astoņas stundas. Šajā skolā galvenie ir visi mūzikas priekšmeti,” stāsta Guntars. Viņam sākumā bija bažas par krievu valodu. Lai gan sākumā viņa zināšanas bijušas krietni zem viduslīmeņa, pāris mēnešu laikā valoda tika apgūta. Patīkami, ka pasniedzēji uz valodas nezināšanu raudzījās itin iecietīgi un saprotoši. Tāda attieksme ir pret visiem ārzemniekiem.
Ārzemnieki atļaujas algot mājkalpotājas
Jaunā mūziķa klasesbiedri lielākoties ir jaunie talanti no dažādām Krievijas pilsētām. Guntars dzīvo internātā, kas atrodas apmēram 200 metru no skolas. Internātā viņam ir īpaša klase, kurā allaž var trenēties. Guntars skolā ir vienīgais īstenais baltietis. Tiesa, skolā mācās arī daži Baltijas krievi.
Tēvs Guntis piebilst, ka šajā mūzikas skolā mācās ļoti daudz ķīniešu, japāņu un korejiešu. No viņiem liela daļa ir turīgu vecāku bērni un var atļauties Maskavā īrēt atsevišķu dzīvokli, un pat apmaksāt mājkalpotājas darbu.
Guntaram nebija jāpierod pie internāta dzīves, jo, mācoties Rīgā, Dārziņa mūzikas skolā, bija līdzīgi. Maskavā visnotaļ ērti ir tas, ka pašam nav jārūpējas par ēdiena gatavošanu. Četras reizes dienā iespējams baudīt skolas ēdnīcas maltīti. Tiesa, var diskutēt, cik ēdiens ir garšīgs, taču paēst var.
Freibergam junioram Maskavā visvairāk traucē milzīgā steiga un nekonkrētība. “Visi kaut kur steidzas, katram ir savas darīšanas, un nevienam par tevi nav nekādas darīšanas. Mani tas netraucē, vien emocionāli nepatīk. Dažkārt traucē nekonkrētība, jo ikviena jautājuma noskaidrošanai vai atrisināšanai katrs piedāvā atšķirīgas, turklāt pretrunīgas iespējas,” novērojis jaunais mūziķis.
Iespējams klausīties pasaules māksliniekus
Maskavā ikvienam iebraucējam nepieciešama uzturēšanās atļauja. Tās iegūšanai jākārto daudz dokumentu. Īpaša reģistrācija nepieciešama, kad puisi apciemo tētis vai mamma.
Jautāts, cik gadu Guntars vēlas šajā skolā mācīties, puisis atbild, ka tas atkarīgs no daudziem apstākļiem, taču vispirms jābeidz 8. klase, kas atbilst 9. klasei Latvijā. Mācoties Krievijā, viņš būs ieekonomējis gadu dzīves. Katrā ziņā viņš vēlas turpināt izglītību Maskavā. Maksa par mācīšanos šajā skolā ir augsta. Pirmajā pusgadā apmēram pusi izmaksu sedza Spivakova fonds un Krievijas Izpildītājmākslinieku fonds. Par otro parūpējās Guntara pedagogs profesors Marks Pekarskis. Otrā pusgada mācību maksa acīmredzot gulsies uz vecāku pleciem. Tiesa, nākamajā mācību gadā Guntaram atkal apsolīts Spivakova fonda atbalsts.
Viena no skolas mācību darba prioritātēm ir gandrīz obligātā pasaules klases mākslinieku koncertu apmeklēšana. Tas ir bez maksas. Līdztekus koncertiem Guntars ir apskatījis arī citas Maskavas izcilākās vietas. Viņa tēvs smej, ka Maskava nav liela, tā ir milzumliela pilsēta.
Puisi neinteresē ģērbšanās un modes tendences. “Maskavā tam nav nekādas nozīmes. Tā ir patīkama atšķirība no Rīgas, kur aplamos augstumos vienaudžu vērtējums pacelts atkarībā no tā, kas tev mugurā. Maskavā vairāk vērtē zināšanas un spējas,” stāsta Guntars. Viņam patīk pedagogs M. Pekarskis, kurš pasaulē ir pazīstams ar savu sitaminstrumentu ansambli. Diemžēl pašlaik klīst baumas, ka šis mūziķis grasās pamest darbu mūzikas skolā. Tas sarežģītu Guntara dzīvi.
Jaunais mūziķis uzsver, ka mūzikas priekšmetos jābūt labām sekmēm. Pārējiem skolotāji īpašu uzmanību nevelta. Skolā ir sapulcināti apdāvināti jauni cilvēki ar īpašu talantu, tomēr bez mācīšanās tur izdzīvot nevar. Ja skolēnam nav gribēšanas mācīties mūziku, viņu atskaita.
Guntaram pēc nedēļas nodzīvošanas mājās pie vecākiem allaž gribas nokļūt atpakaļ skolā, jo viņam patīk tur nu jau ierastā aprite un vēlēšanās strādāt. Vecāki uzskata, ka dēlam Maskavā nav viegli, jo viņam ir tikai 15 gadu. Šajā vecumā nedrīkst zaudēt emocionālo kontaktu ar ģimeni, tāpēc reizēm jāaizbrauc uz Maskavu. Diemžēl tas ir dārgi, turklāt vīzu iegūšanas process ir sarežģīts.
Iespējas uzstāties dažādos koncertos nodrošina Spivakova fonds. Ārpus Maskavas šajā mācību gadā Guntars vēl nav spēlējis. Augusta sākumā viņš piedalīsies kādā vērienīgā mūzikas festivālā Kopenhāgenā.
Apgūst visus tradicionālos sitaminstrumentus
Skolā ir jāapgūst visi tradicionālie sitaminstrumenti, taču iecienītākā Guntaram ir marimba. Maskavā viņam ir iespēja spēlēt teicamu instrumentu. Atbraucot mājās, šīs iespējas zūd. Latvijā vienīgais labais instruments ir Mūzikas akadēmijā, tiesa, to neviens nespēlē. Kad Guntars pirms vairāk nekā mēneša ieradās Spivakova fonda stipendiātu koncertā Latvijā, tad izdevās aizņemties marimbu no Filharmonijas, taču šis instruments ir daudz švakāks par to, kādu Guntars spēlē ikdienā Maskavā.
Sitaminstrumentu klasē jāapgūst mazo bungu, vibrofona, timpānu un bungu komplekta spēle. Bungu komplekts nav tas pats, ko Latvijā saprot ar sitaminstrumentu komplektu, ko spēlē mūzikas grupās. Tas ir soloinstrumentu komplekts.
“Pavadot dažas dienas Maskavā, esmu redzējis neticami daudz koncertu. Apmeklēju Čaikovska Konservatorijas Lielo un Mazo zāli, Rahmaņinova koncertzāli. Koncertdzīvi šajā pilsētā grūti salīdzināt ar mūzikas dzīvi Rīgā un Latvijā,” uzskata Guntara tēvs. Viņš joprojām ir pārliecināts, ka Krievijā ir laba mūzikas mācīšanas sistēma, kas tur pastāv kopš padomju laikiem. Tā ir labi izstrādāta viena iemesla dēļ — padomju laikā vajadzēja būt pirmajiem un labākajiem. Viss ir veidots tā, lai strādātgribošs bērns nokļūtu visaugstākajās virsotnēs. Krievijā brīnās, kāpēc Latvijā ir likvidēti mūzikas metodiskie kabineti.
Maskavā viss veltīts, lai bērnam būtu laiks muzicēt
“Krievijā joprojām uzskata, ka panākumu kaldināšanā galvenais ir darbs. Citādi labs mūziķis neizveidosies. Arī Latvijā ir daudz dažādu labu saukļu un aicinājumu, taču tie nestrādā. Katram normālam mūziķim jāspēlē četras stundas dienā. Pa kuru laiku to izdarīt skolēnam Latvijā? Viņš mācās vispārizglītojošā skolā līdz vēlai pēcpusdienai, pēc tam dažas stundas mūzikas skolā. Aizejot mājās, jāķeras pie uzdoto mājas darbu pildīšanas. Vakarā skolēns ir tā noguris, ka viņam prāts nenesas uz vairāku stundu muzicēšanu. Tāda nu ir dzīves īstenība,” skaidro Cimzes skolas direktors. Viņš uzskata, ka dēlam Guntaram ir paveicies — viņš var atļauties muzicēt rīta, tātad zelta stundās. Trešdienas un sestdienas ir pilnīgi brīvas, jo tās ir mākslinieciskās dienas.
Tie uzskati Latvijā, ka jāiet līdzi laikam, jāmeklē jaunas metodes un motivācija darbam, ir pareizi, taču, ja bērnam nav iespēju pamatīgi un ilgstoši strādāt, tad pozitīva iznākuma nebūs.
Guntars ir uzaicināts spēlēt simfoniskajā orķestrī. Tas ir ļoti liels un īsts profesionāls kolektīvs. “Protams, man nav patīkamas saspīlētās attiecības ar Krieviju starpvalstu līmenī. Esmu vairākkārt ticies ar skolas pasniedzējiem un vadību un varu apgalvot, ka saspīlētās attiecības veido politiķi un mediji. Ikdienas saskarsmē nekas tāds starp cilvēkiem nepavīd.
Guntaram jau ir bijis daudz iespēju uzstāties prestižās zālēs. Viena no izcilākajām un greznākajām ir Krievijas Ārlietu ministrijas zāle. Šajā zālē jaunais mūziķis spēlēja kopā ar Spivakova orķestri. Guntars saņēma tiesības firmā “Melodija” ierakstīt 10 minūšu skaņdarbu, nepārsniedzot divu stundu ieraksta laiku. Krievijas Izpildītājmākslinieku fonda programmas ietvaros paredzēts spēlēt Lielajā Konservatorijas zālē.
