Pasaulē vienmēr ir iemesls bažām un uztraukumiem. Ja kāds cilvēks neko tamlīdzīgu nepārdzīvo, tad viņš ir vai nu vientiesis vai iemīlējies.
Pasaulē vienmēr ir iemesls bažām un uztraukumiem. Ja kāds cilvēks neko tamlīdzīgu nepārdzīvo, tad viņš ir vai nu vientiesis vai iemīlējies.
Pamatīgus satraukumus miljoniem cilvēku pēdējo nedēļu laikā sagādājusi daba. Klimata izmaiņu dēļ Pekinas iedzīvotājus pārbauda no Mongolijas sausajām stepēm nākošās smilšu vētras, kas gluži kā ar smilšpapīru noslīpē gan ēkas, gan automašīnas. ASV dienvidaustrumus jau pirms viesuļvētru sezonas sākuma regulāri plosa tornado — milzu virpuļviesuļi. Savukārt Eiropa šopavasar pieredz postošus plūdus, kas visnegantāk skar Donavas krastus. Gan Donava, gan Tisa plūst cauri valstīm, kur cilvēki ne vienmēr ievērojuši likumus, tāpēc nelegāli savas mājas mēdz būvēt tieši upju krastos, ignorējot jebkādus ekologu brīdinājumus. Izskatās, ka pašlaik daudzas serbu, ungāru, bulgāru ģimenes pieredz Dieva sodu par savu visatļautību. Manuprāt, notiekošais ir trauksmes zvans arī tiem Latvijas varenajiem, kas par varītēm cenšas būvēties tieši jūras krastā. Nevajadzētu tomēr lolot cerības, ka pa virtuves logu būs iespējams makšķerēt pusdienām zivis.
Bet cilvēcei ir arī citi iemesli satraukumam, jebšu jauna kara draudi liek piedomāt par cilvēku uzvedības bezjēdzīgumu.
Pēc Irākas — Irāna?
Kad pirms kādiem četriem gadu tūkstošiem piecas āriju (āriešu) ciltis no Melnās jūras stepēm divās austrumu virzienā, vispirms viņu gājiens uzkavējās Persijas teritorijā, un līdz šodienai par sevi ārieši atstāja tagadējo valsts oficiālo nosaukumu Irāna (no Arian). Un irāņu valoda arī pieder indoeiropiešu saimei. Vēl šīs zemes īpatnība tā, ka vēsturiski pirms islama ieviešanas tauta lielā mērā piekopa zoroastrisma (ugunspielūdzēju) kultus.
Laikā, kad sākās Otrais pasaules karš, Hitlers sapņoja par piekļuvi Irānas naftas laukiem, kas tolaik bija labi apgūti. Lai nepieļautu nacistu iebrukumu, Lielbritānija piekrita, ka Staļins okupē Irānu. Nekādu kauju nebija, jo nelielais krievu kontingents tika izvietots ar vietējās feodālās administrācijas piekrišanu. Tieši šā iemesla dēļ 1943. gadā Teherānā uz konferenci sabrauca sabiedroto valstu vadītāji — čekistu apsardzībā politiķi jutās visdrošāk.
Vienošanās bija tāda, ka pēc kara Padomju Savienībai Irāna jāatstāj, tomēr Staļins domāja citādi. Kad 1946. gadā ASV prezidents Trumens lika saprast, ka var tikt pielietoti atomieroči, Maskava piekrita izvest savus bruņotos spēkus, iepriekš gan nodibinot autonomiju tajos apgabalos, ko apdzīvo etniskie azerbaidžāņi. Bet kolīdz Irānas šahs ieguva pilnu varu, viņš nekavējoties likvidēja Staļina iedēstīto vietvalžu kārtību, un tā arī šobrīd puse no visiem pasaules azerbaidžāņiem dzīvo Irānā, otra puse — Azerbaidžānā un Krievijā (Maskavā vien 3 miljoni).
Šāds vēstures faktu pieminējums vajadzīgs, lai mēs saprastu, ka Krievija nebūt Teherānā netiek uzskatīta par draudzīgu valsti.
Vai ajatollas ar atombumbām?
Irāna ar 70 miljoniem iedzīvotāju ir gandrīz trīs reizes lielāka par Irāku. Ja savulaik nebūtu izraisīts astoņu gadu karš starp abām naftas eksportētājām zemēm, šodien Irāna būtu daudz varenāka lielvalsts. Tautai uzspiests reliģiskais fanātisms, un fanātisma gaisotnē iespējams veikt visai ambiciozus plānus. Valstī, kur nafta un gāze gandrīz neko nemaksā, politiķi sadomājuši celt atomelektrostacijas. Šāda rīcība neliekas loģiska, jo ekonomiski nav izdevīga. Tieši tāpēc pasaulē valda uzskats, ka Irāna īstenībā grib attīstīt kodoltehnoloģijas, lai radītu savus kaujas ierošus uz urāna izotopu bāzes. Pavisam nopietnas bažas radās pēc tam, kad par prezidentu tika ievēlēts Ahmadinedžads, kurš draud iznīcināt “ASV 51. štatu” Izraēlu. Ja ārprātis savās rokās iegūst atombumbas, tad patiešām ir tikai solis līdz globālai katastrofai.
Lai iebiedētu iedomātos pretiniekus, Irāna daudz piepušķo jautājumos par savu militāro varenību. Nekādu brīnumieroču tai nav, ja neskaita krievu tankus un raķetes. Raķetes iespējams “uzlabot”, proti, palielināt lidojuma attālumus, bet līdz ar to ieroči zaudē precizitāti. Gaviles par urāna bagātināšanu ir nopietnas tajā ziņā, ka pēc gadiem pieciem patiešām varētu radīt atombumbu. Maskavas piedāvājumi urāna bagātināšanu veikt Krievijā ir bērnišķīgi, jo irāņi šādu Kremļa politiku izskata par uzmākšanos.
Lai kādi būtu mūsu vērtējumi, Irāna ir militāri pati spēcīgākā valsts reģionā, varbūt pat spēcīgāka par Turciju.
Risinājumi
Starptautiskas sankcijas pret Irānu nav saprātīgas. Un Krievija par varītēm grib būt draugos ar visiem politiskajiem neradījumiem. Atklāts karš arī nav iespējams, jo ASV netiek galā ar pilsoņkaru Irākā. Daudz nopietnāka taktika varētu būt Irānas militāri rūpniecisko centru bombardēšana. Savulaik tā tika pārmācītas Lībija un Dienvidslāvija. Sekas gan nav paredzamas. Maskava tiepjas, ka viss jārisina sarunu ceļā. Bet kā lai sarunājas ar kurlajiem?
Ir tomēr viens ceļš, par kuru politiķi atklāti nerunā. Katrā valstī ir citādi domājošā opozīcija. Lūk, atbalstīt tagadējā režīma pretiniekus pašā Irānā — visloģiskākais risinājums. Un to arī dara gan amerikāņi, gan krievi. Tas gan var novest pie pilsoņkara, kas būtu līdzīgs tam, kas notiek Irākā. Bet tā ir mūsdienu aksioma, ka ļaunums iznīcina ļaunumu.
Ir vēl kāda cita iespēja, bet to laikam būtu jāpieskaita Dieva kompetencei. Radioaktīvais urāns ir viela, kas bargi atspēlējas pašpārliecinātiem stulbeņiem. Un nebrīnīsimies, ja Irānā pēkšņi kaut kas “uziet gaisā”. Tā visai reāla varbūtība.
Pagaidām konflikts izpaužas tikai kā naftas cenu pieaugums. Perspektīvā gan situācija nešķiet tik drūma, jo nesen atklātas lielas naftas un gāzes iegulas Afganistānā un Ķīnā. Un cerīgi, ka pat ASV prezidents Bušs sācis runāt par alternatīviem enerģijas avotiem, un tas nozīmē, ka amerikāņu zinātniekiem tiks sniegts atbalsts valdības līmenī.
Otrs saspīlējuma rezultāts ir tas, kas strauji krīt dolāra kurss. Līdz ar to Krievija par dārgi pārdoto naftu iegūst mazvērtīgus dolārus.
