210. turpinājums. Lielo ganāmpulku īpašnieki nedaudz varēja blēdīties tajā ziņā, ka uzrādīja ataudzējamās pirmpienes, kamēr likvidācijai paredzētās vecās govis vēl pieturēja līdz ganību sezonas beigām.
(210. turpinājums)
Lielo ganāmpulku īpašnieki nedaudz varēja blēdīties tajā ziņā, ka uzrādīja ataudzējamās pirmpienes, kamēr likvidācijai paredzētās vecās govis vēl pieturēja līdz ganību sezonas beigām. Otra blēdīšanās iespēja saistījās ar lieko teliņu likvidēšanu vēl piena teļu vecumā, ko pirms kara nemēdza darīt. Bullēnu nokaušana divu nedēļu vecumā bija ierasta lieta, bet kara gados šādu “bullēnu” dzima neparasti daudz, vismaz tā tika uzrādīts atskaitēs. Manam tēvam par teliņu kaušanu kaimiņmājās bija sava uzskaite, jo viņš bija ieinteresēts dabūt piena teļa kuņģi, no kā gatavoja fermentu ieraugu saldpiena sarecināšanai, jo īsto siera ieraugu nekur dabūt nevarēja. Atceros, cik ārkārtīgi grūti bija ieskaidrot cilvēkiem, ka kuņģīti nevajag mazgāt, ka īstais labums slēpjas pie kuņģa sieniņām palikušajā rūgušpienā. Šo piemēru es minu tāpēc, lai parādītu, ka slaucamo govju skaits kara gados vis nesamazinājās, bet mazāk kļuva ataudzējamo jaunlopu.
Par aitu un cūku skaitu statistikas dati ir visnepilnīgākie. Jo kas tad bija lopu uzskaitītāji? Tie paši katra zemnieka kaimiņi, kuriem pagasta vadība nosacīti uzticējās. Var jau būt, ka bija kāds lecīgs šucmanis, kurš gāja kūtī un visu pārskaitīja, bet tādus cilvēkus citi necieta. Parasti zemniekam pietika aizbraukt ar piena kannām uz pienotavu, lai veču sapīpēšanas reizē viss būtu skaidrs visiem. Pret manu tēvu daudzi lielsaimnieki kara laikā sāka izturēties ar īpašu cieņu, jo paši nereti paslepšus veda pienu un lūdza, lai viņiem pagatavo kādu sieru. Tā bija visai bīstama lieta, tāpēc jāprot kopīgo noslēpumu turēt aiz zobiem. Atceros, vienureiz lopu uzskaitītāja lomā atnāca pārkaimiņš Priednieku Jānis, kurš visai mulsi apsēdās pie galda, izņēma papīrus un noprasīja:
— Nu, kaimiņ, stāsti, cik tev to lopiņu ir!
(Turpmāk vēl.).
