Ja gribam būt patiesi, tad politikā zināma daļa populisma piemīt visām partijām un to līderiem, jo sevišķi priekšvēlēšanu gaisotnē.
Ja gribam būt patiesi, tad politikā zināma daļa populisma piemīt visām partijām un to līderiem, jo sevišķi priekšvēlēšanu gaisotnē.
Populisti parasti uztausta tās problēmas, kas visvairāk uztrauc sabiedrību, un tad sola visu nokārtot viens un divi, ja vien tauta pie balsošanas urnām nobalsos par īstajiem zeltmutēm. Klasiskais Einara Repšes teiciens “kā var nesolīt?” ļoti labi raksturo manis teikto.
Žurnālisti ir vērīga tauta, un ziemā, kad Maskava spīdzināja Ukrainu ar gāzes krānu aizgriešanu, tobrīd opozīcijā nobīdītie Timošenko un Janukovičs vienprātīgi bazūnēja, ka vainojama nepareiza valdības un prezidenta Juščenko politika. Tikai velti tauta gaidīja, lai kritizētāji pasaka, kā būtu bijis jārīkojas pareizi.
Vēl populistu pazīšanās taktika ir īpašumu un amatu pārdalīšana, mazāk domājot par mērķtiecīgu ekonomikas attīstību. Pēcpadomju telpā aktuāls ir jautājums par pareizu un nepareizu privatizāciju, un tad populisti galveno vērību velta sadalītā pārdalīšanai, kas sasaucas ar anarhistu lozungu — laupīt salaupīto.
Vienā teikumā jāpiemin dramatiskā krampēšanās pie varas Itālijā, kur populistam Berluskoni tomēr mazliet nepaveicās. Kaut gan jāteic, ka Berluskoni satrauc arī cits varas aspekts, proti, vienīgi atrodoties valdības priekšgalā, viņš varēja būt drošs, ka netiks celti gaismā viņa daudzie kukuļošanas skandāli.
Kurš kuru “uzmeta”?
Esam piedzīvojuši laiku, kad kriminālais žargons kļūst par normatīvās valodas sastāvdaļu. Nesenos pārkārtojumus valdībā varam raksturot ar atziņu, ka Repše gribēja “uzmest” Kalvīti, bet beigās Kalvītis “uzmeta” pašu Repši.
Ka “Jaunais laiks” un Latvijas Pirmā partija kļūs ienaidnieki uz mūžiem, kļuva skaidrs jau referenduma balsu skaitīšanas naktī. Tobrīd Jēkabsona skandalozais paziņojums patiešām nāca nelaikā un pēc būtības bija negodprātīgs. Tālāk sekoja Šlesera izraisītā valdības krīze, kad Repše zaudēja — un šoreiz pamatoti — premjera krēslu. Kad Repše izvirzīja ultimātu Kalvītim, viņš cerēja, ka no valdības tiks padzīti “mācītāji”, lai pēc tam sadiegtu jaunu koalīciju ar “tēvzemiešu” piedalīšanos. Kalvīša izvēle bija saprotama, jo valdības saskanīgu darbu visu laiku jauca tieši “jaunlaicēni”, kuru ministri dažbrīd bija nekompetenti, bet viņu balsojums Saeimā notika pretēji valdībā lemtajam. LPP, sevišķi pēc Šlesera aiziešanas, bija prognozējamāka.
Mazākuma valdības apstiprināšana bija spoža Kalvīša taktikas uzvara, jo Repšes komanda nespēja ne iedomāties, ka tas notiks tik zibenīgi.
Pirms gadiem trim “Jaunā laika” dulburības varēja skaidrot ar jauno politiķu pieredzes trūkumu. Tāpēc visi populistiskie pasākumi, kas izpaudās gan augstāko ierēdņu nomaiņā, gan aizsākto celtniecības objektu finansējuma pārtraukšanā (kas vēlāk no budžeta prasīja daudzu miljonu papildu izmaksas). Dīvainākais tomēr tas, ka ne Repše, ne viņa sabiedrotie pa šiem gadiem neko nav iemācījušies.
Priekšvēlēšanu propagandas avīzē “jaunlaicēni” lepojas ar darbiem, kas faktiski paveikti par valsts budžeta naudu. Mazliet skumji lasīt, ka uz Cesvaines jaunās vidusskolas pamatakmens iemūrēšanu ieradusies vesela partijas aktīvistu delegācija. Vismaz Šadurskim pieticis godaprāta ar savu klātbūtni nebojāt cesvainiešu svētkus, jo tieši Šadurska vainas dēļ jaunās skolas ēkas celtniecība aizkavējās par diviem gadiem. Ar ko tad īsti lepojas partija? Vai kādam Rīgas kundziņam nebija saprotams, ka Cesvaines pils nodegšana bija nacionāla mēroga nelaime? Pils atjaunošana notiek par saziedotajiem līdzekļiem, nupat jau esot apjumts lielais tornis, bet jaunas skolas celtniecībai bija jābūt politiķu redzeslokā.
Vērtējot aizejošos ministrus
Ne visi seši ministri, kuri demisionēja, vērtējami vienādi. Labi savus pienākumus veica izglītības ministre Druviete, kura lieliski mācēja izvairīties no sava kolēģa Šadurska saputrojumiem. Arī aizsardzības ministre Mūrniece darbu sāka veiksmīgi.
Ne tik viennozīmīgi vērtējams tieslietu ministres Āboltiņas veikums. Pozitīvi tas, ka ministre nedaudz iztrenkāja tiesu izpildītāju kantori, bet daudzos gadījumos ambīcijas ņēma pārsvaru pār veselo saprātu. “Jaunlaicēniem” vispār raksturīga nerēķināšanās ar cilvēku likteņiem, jebšu vismaz ģenerāļi pelnījuši pret sevi korektāku izturēšanos. Un Kalvītim tieši Āboltiņas dēļ ne reizi vien bija jākļūst par satracinātu pretinieku samierinātāju.
Absolūti nepiemērots savam augstajam amatam izrādījās ekonomikas ministrs Kariņš. Kas skatījās televīzijas interviju ar jauno ekonomikas ministru Štokenbergu, varēja pārliecināties par atšķirību starp populistu un racionāli domājošu un juridiski atbildīgu speciālistu. Gribas cerēt, ka, strādājot mazākuma valdībā, kur nav paredzami nebeidzami kašķi, tagadējais Ministru kabineta vadītājs pagūs izmēzt ne vienu vien Augeja stalli.
Neviena valdība nav ideāla. Bet viss vērtējams salīdzinājumā. Lai cik mums netīkamas Šlesera rakstura īpašības, nevaram noliegt, ka satiksmes ministra amatā viņš paveicis daudz. Arī pēc skandāliem viņš aizvien pašpārliecināts, un paziņojums par gatavību ieņemt premjera amatu liecina par ambīciju lielumu. Tikai solījums, ka viņš četru gadu laikā spētu panākt vidējās algas pieaugumu līdz 500 latiem, ir tāds pats populisms kā Repšes dižsolījumi. Ne tāpēc, ka šāds uzdevums būtu nereāls, bet tāpēc, ka algu pieaugums tuvu šim līmenim iespējams arī bez Šlesera pūlēm, ja vien Latvijā kādam nejēgam neienāks prātā veikt īpašu kaitniecību.
Ekonomika Kremļa gaumē
Nevaru nepieminēt dažus procesus Krievijā. Putins ļoti ieinteresēts, lai Krievija tiktu uzņemta Pasaules tirdzniecības organizācijā, bet tajā pašā laikā Kremlis negrib atteikties no bizantiskām metodēm starpvalstu attiecību kārtošanā. Protekcionisms tirdzniecībā kļuvis krievu varenības demonstrēšanas līdzeklis. Sava veida piekāpšanās ASV prasībām tomēr notiek, piemēram, Baltkrievijai turpmāk gāze tikšot pārdota par pasaules cenām. Ir, protams, arī citi apsvērumi, kāpēc Lukašenko kļūst par Kremļa nemīluli.
Tā kā Kremlis diktē valstī visu un visus, tad par rungu pret nepaklausīgām valstīm tiek izmantota sanitārā un veterinārā inspekcija. Ir bijuši aizliegumi Krievijā ievest amerikāņu vistu stilbiņus, Latvijas šprotes, ukraiņu speķi un piena produktus. Tagad aizliegums skāris gruzīnu vīnus un tēju, tāpat moldāvu produktus. Aizliegums gan neskar Abhāzijas vīnus un mandarīnus, laikam taču Piedņestras vīnos pesticīdi nav konstatēti. Aizliegums ir smieklīgs, jo vīnus Krievijā var ievest caur trešajām valstīm, pārlīmējot etiķetes.
Viens līdzīgs aizliegums Krievijai beidzās bēdīgi. Kad norvēģi sāka vajāt krievu zvejas kuģus, tika aizliegts norvēģu lašu imports un pat tranzīts. Tā kā lašus lielā daudzumā pērk Japāna, tad “Aeroflot” lielajām transporta lidmašīnām iznāca teicama peļņa. Aizliedzot tranzītu caur Krieviju, valsts zaudēja izdevīgus kontraktus, ko pārtvēra konkurenti no citām valstīm. Ak, un šāda ekonomisko jefiņu valsts grib iestāties Pasaules tirdzniecības organizācijā!
