42. turpinājums. Atceros, ka šādā veidā no skolas tika burtiski izlidināti divi talantīgi, bet pārmēru delverīgi zēni.
42. turpinājums
Atceros, ka šādā veidā no skolas tika burtiski izlidināti divi talantīgi, bet pārmēru delverīgi zēni. Vienam bija izcili gaiša galva, bet otram piemita apbrīnas vērts komiskā aktiera talants.
Vēl gadījās saskarties ar skolotājiem, kuri dažādos laikos strādāja par internāta audzinātājiem. Daļa zēnu tuvāk iepazinās ar gados jaunajām skolotājām, kuras dažkārt kopā ar audzēkņiem spēlēja volejbolu vai piedalījās citās sporta sacensībās. Tā kā es izlaiduma klasē no sporta nodarbībām biju atbrīvots, nekādu kontaktu ar šīm jaunkundzēm man nebija.
Kopumā jāteic, ka Madonā pavadītais laiks bija patiesi jauks. Man šī zaļā ceriņziedu pilsēta ļoti patika. Bet ir gājuši gadi, un mani aizvien mazāk pievelk vecās takas, jo pilsēta stipri pārvērtusies, vietas, kur mēs kādreiz rīkojām slepenās zaļumballītes un “lēkājām kā kazlēni”, sen apbūvētas ar guļamkvartālu mājām, tikpat vienmuļām un bezpersoniskām kā visur citur. Dzīvo, protams, tur daudzi jauki cilvēki, arī mani tuvi radi, ir jauki līdzstrādnieki Madonas muzejā, bet šai pilsētai vairs nav galvenā piesaistes objekta — manas skolas. Ēka jau vēl redzama, bet tas vairs nav mans baltais nams. Un jaunā vidusskolas ēka pieder citai skolēnu paaudzei, arī tā nav mana skola.
Mana daļa paliek atmiņas.
Gads, kas mainīja likteni
Mācībām Madonas vidusskolā, bet jo sevišķi direktora Vladislava Baloža personībai, bija izšķiroša nozīme, ka es 1950. gada pavasarī piekritu aizcinājumam stāties komjaunatnē. Var jau to saukt par naivitāti, bet es biju sācis ticēt, ka iespējams būt arī godīgam, sirdsskaidram komunistam, ka nebūt ne visi ir asinskāri un varaskāri čekisti vai mazizglītoti partorgi, kuri savu vēsturisko misiju saskata latviešu tautas izdeldēšanā. Biju pārliecināts, ka tad, ja ar jaunas sabiedriskās iekārtas veidošanu nodarbosies patiesi ideālisti, augstu ētisku principu cilvēki, tad visas dzīvē novērotās nejēdzības un barbarisms pazudīs kā vēja gaiņāta migla.
Vasarā strādāju kolhozā pie tēva. Gandrīz mēnesi dienu dienā ar zirgu pļaujmašīnu pļāvu sienu, tikai pa retam pārsēdos uz zirga grābekļa. Bet pietika jau laika arī sava veida nedarbiem, un viens no šādiem aizliegtas nodarbes veidiem bija zivju ķeršana ar spridzekļiem. Lielus blīkšķus netaisīju, viss ierocis sastāvēja no šautenes patronas čaulītē iepildītas sprāgstvielas. Zēni, kas strādāja dzelzceļa līnijas atjaunošanā, man atnesa mazītiņus detonatorus, skolas biedrs Rihards pagādāja degauklu, un pārējais bija izdomas jautājums. Diemžēl viens detonators bija ar bojātu apvalku, tāpēc spridzeklis eksplodēja rokā.
Turpmāk vēl.
