Nekad nebūs tā, ka visi cilvēki pasaulē pieturēsies pie vienādiem uzskatiem, jo katram no mums savs vērtību mērs. Līdzīgi var runāt arī par atšķirīgu tautu tradīcijām un ētiskajiem principiem.
Nekad nebūs tā, ka visi cilvēki pasaulē pieturēsies pie vienādiem uzskatiem, jo katram no mums savs vērtību mērs. Līdzīgi var runāt arī par atšķirīgu tautu tradīcijām un ētiskajiem principiem.
Piemēram, ja Krievijā gadās prezidents alkoholiķis, tad vairums tautas to nebūt neuzskata par kādu nopietnu problēmu. Savukārt Francijā neviens īpaši nesatrauksies, ja viņu valsts prezidents izrādīsies atmaskots ārpuslaulības mīlas sakaros ar daiļām kinoaktrisēm.
Tagad vērojam, ka franču jaunatne protestē pret likumu, kas paredz izdevīgākus noteikumus darba meklējumos. Jo tipisks francūzis vispār gribētu dzīvot bez strādāšanas, lai tikai valdība maksā naudu. Vācijā, Dānijā vai Lielbritānijā līdzīga kārtība jau iedibināta sen, un neviens negrasās protestēt. Statistika liecina, ka darbspējīgie franči gada laikā strādā vidēji tikai 596 stundas, savukārt amerikāņi gandrīz par 300 stundām vairāk. Francijā pensionējas no 60 gadu vecuma, kaut daudz skarbāka klimata zemēs Skandināvijā tikai ar 65 vai 67 gadiem. Un no ES franču zemnieki saņem vislielākās dotācijas. Ja kāds politiķis uzgribēs šo kārtību mainīt, sāksies revolūcija.
Interesanti to pavērot no mūsu, latviešu, skatpunkta. Mums patiešām citas problēmas, tāpēc salīdzinājumam jāskatās Austrumu virzienā. Latvijā daudzi procesi aizvien ir kā Krievijas spoguļattēls, tikai desmitkārtīgā samazinājumā.
Metropolīta Kirila atklāsmes
Pasaule rausta plecus. Krievijā strīdas. Viens no pēdējā laika ideoloģiski piesātinātiem notikumiem Krievijā bija pareizticīgo baznīcas 10. sinode (sobor) ar izteikti politisku iekrāsojumu. Starp bārdainiem baķuškām teju vīdēja Žirinovska un Lavrova, ģenerālprokurora un Kremļa ierēdņu ģīmji, bet līdzās altārim partijas “Vienotā Krievija” karogs.
Dīvaini bija dzirdēt, ka hierarhijas otrais vīrs metropolīts Kirils kāpj tribīnē, lai teiktu kvēlu politisku runu, kādas parasti mēdz skandēt mītiņos. Lūk, Krievijai ejams īpašs ceļš, Rietumu liberālās vērtības un cilvēktiesību principi pareizticīgajai Krievijai neder. Tajā pašā garā runāja ārlietu ministrs Lavrovs, kaut taisnības labad jāteic, ka par Krievijas īpašo izpratni par demokrātiju ir runājis arī Putins.
Rietumu vērtības balstās uz Cilvēktiesību deklarāciju, kas pieņemta jau 1948. gadā. Liberālisms kā viens no sabiedrības organizēšanās modeļiem pilnībā saskan ar izpratni par demokrātiju, kas nebūt vairs nav tikai Rietumu ieguvums, jo arī Japāna, Indija un Turcija samērā veiksmīgi iekļaujas demokrātisko valstu saimē.
Kramļa varasvīru saspēle ar baznīcu vedina uz domu, ka Krievija aizvien jūtas kā Bizantijas mantiniece, kas vēlas meklēt savu īpašu ceļu senajā strīdā starp Romu un Konstantinopoli.
Vienlaikus Maskavā mītiņoja ap tūkstoš jauniešu, kuri eirāzista Dugina vadībā svinēja Ledus kaujas gadskārtu. Intervijas liecināja, ka ideoloģiski apmautie jaunieši nemaz nezināja, kas tā par kauju uz Peipusa ledus bijusi, jo vairums likās pārliecināti, ka Aleksandra Ņevska karaspēks sasitis nelietīgos igauņus (Staļina laikā vismaz skolās mācīja, ka uzvarēja “suņu bruņiniekus”).
Tagad pavērosim, kādus secinājumus no Maskavas ideoloģiskās šizofrēnijas spēs izdarīt mūsu krievvalodīgie štābisti.
Dīvainā Kremļa tautsaimniecība
Naftas kompānijas apgroza milzu summas, un Kremļa mafijai likās, ka būs varens efekts, ja nacionalizēs JUKOS. Saimnieciskie rezultāti liecina, ka JUKOS bez Hodorkovska ražošanu samazināja par 14 procentiem, bet administratīvie izdevumi palielinājušies par 30 procentiem. Kad populārajam ekonomistam Ilarionovam vaicāja, kā viņš raksturotu situāciju Krievijā, no Kremļa padomnieku korpusa padzītais vīrs atbildēja: “Notiek ienākumu privatizācija un zaudējumu nacionalizācija.”
Jo tuvāk nāk Putina pilnvaru termiņa beigas, jo alkatīgāk prezidantam tuvākie ierēdņi cenšas sagrābties miljardus. Tiek dibinātas ārzonas firmas, uz kurām aizplūst krietna daļa no nacionālā kopprodukta, bet ārvalstu investori cenšas nogaidīt. Milzu ienākumi, ko valsts gūst no naftas, gāzes un koku eksporta, tiek noglabāti stabilizācijas fondā, lai pārtaptu ASV vērtspapīros, tādējādi Kremlis it kā palīdz Bušam finansēt militārās operācijas Irākā. Tajā pašā laikā Putins spiež uzņēmējus ziedot līdzekļus visvisādos fondos, kurus ļoti viegli izlaupīt.
Ekonomika nav tāda lieta, kur objektīvus likumus var mainīt ar pavēlēm. Valsts dome valdībai atļāva šā gada inflāciju noturēt 8,5 procentu līmenī, vienlaikus pieprasot iekšzemes kopprodukta dubultojumu līdz 2010. gadam. Pirmo triju mēnešu rezultāti liecina, ka inflācija gada laikā var sasniegt pat 20 procentus, bet saimniecības attīstības tempi rādās reizes trīs zemāki par cerētajiem. Un nu sākusies kaitnieku meklēšana, kaut īstu izeju no vāveres riteņa nezina neviens.
Ir taisnība, ka inflāciju veicina iedzīvotāju pirktspējas pieaugums. Bet tas nenozīmē, ka naftas dolāri būtu jāizņem no apgrozības, jo skolām datorus vai slimnīcām modernos diagnostikas aparātus var pirkt, inflāciju neietekmējot, jo nauda šādā gadījum netiek novirzīta nodzeršanai vai apēšanai. Bet Krievijā ir veseli apgabali, kuru teritorijā nav neviena datortomogrāfa vai sonogrāfa — tādu dēļ slimniekiem jābrauc uz Maskavu.
Putina izpratne par inflācijas apturēšanu ir šāda: aizliegt paaugstināt cenu degvielai un maizei! Ja uzņēmējs neklausa, tad lai atceras Hodorkovska likteni. Administratīvi ierobežojumi neveicina ekonomiku, bet veicina nelikumības.
Putina dīvainākā uzvara tā, ka bankām piespieda samazināt kredītprocentus līdz 12 procentiem. Bet inflācija taču 20 procentu — kam jāsedz starpība?
Politiskā šizofrēnija latviskā gaumē
Lai cik ambiciozi mēdz būt mūsu politiķi, bezgalīgie strīdi koalīcijas partneru starpā neliecina, ka ambīcijas balstītos arī uz saprātu. Ne tas būtu svarīgi, kuri ministri pamet valdību pusgadu pirms pilnvaru beigām, svarīgi saprast to, cik maz vienam otram rūp valsts un tautas intereses.
Ja Repše apgalvo, ka nespēj atrasties vienā valdībā ar Pirmo partiju, kuras faktiskais līderis Šlesers izrādījies iepīts Jūrmalas skandālā, — tad jāatceras, ka katram leduskalnam redzama ir tikai viena astotā daļa. Pie neredzamās daļas šajā gadījumā paliek iespējamās “Jaunā laika” aktivitātes tajās pašās Jūrmalas domes priekšvēlēšanās, jo tikai naivais var domāt, ka zvani un intrigu kārtošanas nenotika arī pretējā nometnē. Ja nenotika kukuļošana ar naudu, tad ar amatiem noteikti.
“Jaunā laika” apvainošanās par ministra Kariņa krēsla šūpošanu nav īsti korekta, jo kritikai bija nopietns pamats. Viktors Avotiņš Kariņu trāpīgi nosauca par amerikāņu komjaunieti. Gan komiskie ķīviņi ar Lembergu, gan ES naudas aizdomīga dalīšana un citas izdarības Kariņu apliecināja kā ļoti nepiemērotu ekonomikas ministra amatam. Bet Repšes nostāju var raksturot ar krievu teicienu: “Kaut īsts sukinsins, bet mūsējais sukinsins.”
Ultimāti, kas izkliegti naidā zvērojošām acīm, liek piedomāt par dažu cilvēku veselības stāvokli. Ko cer iegūt jandāliņa cēlēji?
Repšes piekritēji uzskata, ka opozīcija ir īstā pozīcija, lai startētu jaunām vēlēšanām. Aptaujas liecina, ka tauta aizvien simpatizē “Jaunajam laikam”. Bet padomāsim tālāk. Zaļzemnieku frakcija cer gūt panākumus ar to, ka par premjeru iesaka Lembergu. Vai varat iztēloties valdības koalīciju, kurā sastrādātos Repše, Kariņš, Šadurskis un Lembergs? Bet tieši uz šādu jucekli 9. Saeimā ved politiskā šizofrēnija.
