Sandra Pētersone
Tas nebija nemaz tik sen – 2018. gada 26. jūnijā Krīzes vadības padome atzina Latvijas lauksaimniecībā ilgstoši valdošo sausumu par valsts mēroga dabas katastrofu, jo togad maijā un jūnijā piedzīvotais sausums esot kas ilgi neredzēts.
Vēsture atkārtojas – daba atkal pārbauda cilvēkus: zāle ir tik izkaltusi, ka lopiem jau tagad nav, ko ēst, pat nerunājot par to, ko viņi ēdīs ziemā; labība uz lauka izkalst; dārzi, kurus nav iespējams regulāri aplaistīt, “izdeg”. Jau ir mājsaimniecības, kur akās vairs nav ūdens. Un šādos klimatiskajos apstākļos, kad lijis nav ilgāk nekā mēnesi, gribot negribot ir jādomā par ūdens vērtību. Latvijā ar šo dabas resursu pārsvarā problēmu nav – atgriez krānu un lieto, cik daudz gribi, ja vien spēj samaksāt.
Varam būt laimīgi, ka Latvijā ir ļoti augstas kvalitātes ūdens resursi un esam bagāti ar tīru un garšīgu dzeramo ūdeni, ko varam paņemt no mūsu krāna. Daudzviet pasaulē tas nav tik pašsaprotami, tāpēc šī bagātība ir jānovērtē, atgādina zinātnieki. Ikviens, kurš par šo tēmu vēlas palasīt vairāk, arī atradīs informāciju, ka pasaulē ūdens ir viens no pelnošākajiem biznesiem un kļuvis par spēcīgu ieroci politikā un biznesā, jo vairāk nekā 2,7 miljardiem cilvēku vismaz mēnesi gadā ir apgrūtināta piekļuve dzeramajam ūdenim.
Latvijas šķidrais zelts ir dzeramais ūdens – ar šādu tēlainu salīdzinājumu publiskajā telpā pozicionēta ziņa par dzeramā ūdens termināļa būvniecību Liepājā, no kurienes dzeramais ūdens tiks eksportēts uz Āfriku, Tuvajiem Austrumiem un citiem sausajiem reģioniem (projektu īstenojot uzņēmums, kura patiesie labuma guvēji reģistrēti Kiprā, tā lasāms publiski pieejamajā informācijā).
Dzeramā ūdens uzkrāšanas termināli būvēs arī Ventspilī, arī no turienes plānots nefasēta dzeramā ūdens eksports ar tankkuģiem uz tādiem ģeogrāfiskajiem galamērķiem, kur dzeramais ūdens ir deficīta produkts. Apjomi abos gadījumos ir vairāki miljoni tonnu ūdens gadā.
Vai dzeramā ūdens eksports apdraudēs tā pieejamību Latvijā? Un vai tomēr pēc būtības nav tā, ka ūdens (zemes dzīles) pieder visiem, bet kāds uz tā rēķina pelnīs un pārdos svešām zemēm? Par šo tēmu sociālajos tīklos lasāmi bažīgi komentāri – arī pieļāvums, ka valsts tikšot izlaupīta un pašiem ūdens nepietikšot. “Re:Check” (Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” faktu pārbaudes sadaļa) nesen izpētīja šo tēmu, secinājumā norādot, ka pēc hidroģeologu aplēsēm uztraukumam nav pamata, ekspertu vērtējumā plānotā apjoma papildu ieguve no Liepājas ūdens atradnēm neapdraud ūdens pieejamību ne Latvijā, ne Liepājā.
Lai nu tā būtu, tikai ir tā, ka Latvijas vērtīgākie resursi ir zeme (jā, arī ūdens), bet vēl ne tik sen raidījums “De facto” vēstīja, ka vairākos Latvijas novados teju puse lauksaimniecības un meža zemes pieder ārzemniekiem (kas zina, kāda tagad ir situācija). Kam pieder resursi, tam pieder arī faktiskā vara jeb teikšana.
Reklāma