Latvietim Īrija vispirms asociējas ar tautiešu darba meklētāju straumi, kas plūst uz īru zemi un kļūst arvien lielāka.
Latvietim Īrija vispirms asociējas ar tautiešu darba meklētāju straumi, kas plūst uz īru zemi un kļūst arvien lielāka. Apvaicājoties, kur palikuši ilgāku laiku neredzēti pazīstami cilvēki, atbilde skan: “Īrijā”.
Labs atalgojums, šampinjoni un īru krodziņi, iespējams, ir izplatītākais latvieša stereotips par Īriju. Taču kāda šī zeme ir plašākā redzējumā?
Savs viedoklis par Īriju ir tūristiem. Pirmajā brīdī pārsteidz, ka ir latvieši, kuri uz turieni dodas kā ekskursanti. Taču tā notiek. Īriju savos maršrutos iekļauj ceļojumu firmas. Uz seno ķeltu zemi dodas arī individuāli ceļotāji.
Nedēļu Īrijā pabija strencēniete Velga Graumane, viņas meita Gita un mazmeitas Marta un Elza. Viņas ciemos ielūdza ģimenes draugi Baiba un Juris. Viņi Īrijā strādā piekto gadu un šogad atgriezīsies Latvijā, lai uzsāktu biznesu dzimtajā zemē.
Martā ziedēja narcises un ķirši
Baiba un Juris dzīvo un strādā Kavanas pilsētā vairāk nekā 100 kilometru attālumā no Īrijas galvaspilsētas Dublinas. Abi latvieši īrē Kavanā pusotrstāva māju. Viņu bizness ir sabiedriskā ēdināšana. Abi apsaimnieko nomātu restorānu un nosaukuši to par “Jura restorānu”. Ēdienkartē pastāvīgi ir “Jura ēdiens”.
Pavāri un apkalpojošais personāls ir latvieši. Restorānu apmeklē īri. Īrijas latvieši taupa nopelnīto naudu. Otrais ēdiens “Jura restorānā” vidēji maksā astoņus eiro, bet svētdienās — 10 eiro.
Velga stāsta, ka viņas draugi Īrijā sāka strādāt kā daudzi citi latvieši.
Baiba lasīja šampinjonus. Juris bija traktorists kūdras purvā.
“Darbs abiem bija pietiekami smags. Taču, ja cilvēki perfekti iemācās angļu valodu, pārzina īru paražas, prot strādāt ar datoru, tad viņi Īrijā var sasniegt vairāk. Tāpat ir arī Latvijā. Vajadzīga tikai mērķtiecība un uzņēmība,” uzskata Velga. Īrijā pavadītā nedēļa apstiprinājusi viņas sākotnējo viedokli. Latvieši brauc uz Īriju, jo viņiem tur ir iespēja sevi parādīt, labi nopelnīt un iemācīties kaut ko jaunu.
Baiba un Juris uzņēma strencēnietes marta pirmajā pusē. Acīmredzot pateicoties Golfa straumes tuvumam, Īrijā vienmēr ir zaļa zālīte. Ziedēja dzeltenās narcises un ķiršu koki. Velga atzīst, ka ir pamats Īrijas dēvēšanai par smaragdzaļo salu. Tā patiesi ir zaļa valsts. Aitas, govis un zirgi ganībās uzturas visu gadu.
Tiesa, Īrijā ir ļoti nepastāvīgi laika apstākļi no Atlantijas okeāna nākušo vēju iespaidā. Salā bieži līņā.
Aitas izdzīvotājas un paradīzes līcis
Klaji lauki, pauguraini kalni, augstie purvi, kuros rok kūdru, klintis un aitas, aitas, aitas… “Aitas bija visur, skaties, kur gribi, — pa labi, pa kreisi,” tā ceļojumu draugu noīrētajā busiņā uz Atlantijas okeāna piekrasti atceras Velga. Lai atšķirtu ganāmpulku, saimnieki savas aitas apzīmē ar krāsas plankumu uz pieres. Vienām tas ir zaļš, citām — zils vai citādāks.
Aitas pat kāpelēja pa klintīm, kas ieskauj skaistu Atlantijas okeāna līci. Šo tūristiem maz zināmo vietu Juris dēvē par paradīzes pludmali. Krastā ir balta smilts, tālāk okeānā — zilganzaļš ūdens. Staigā gar okeāna krastu un lasi gliemežvākus. “Vasarā nekur nebūtu skaistākas vietas sirdij un acīm,” domā daudzviet pasaulē pabijusī Velga.
Kad mazmeitām mājinieki taujāja, ko interesantu viņas Īrijā redzējušas, abas vienā balsī atteica: “Tā aita, kura bija nokritusi no klints un nositusies, un putni viņai knāba acis.” “Īrijā aitas mākot krist no klints. Viņas veļoties un parasti paliekot dzīvas. Taču šī aita laikam bija iesācēja,” spriež Velga.
Strencēnietes redzēja arī augstāko klinti Īrijā. Gita ar meitām tajā uzkāpa. No lejas skatoties, klints virsotni sedz milzīga mākoņu cepure. Ielokā ir ezers, kura gludajā virsmā spoguļojas debesis. Ezers esot iecienīta foreļu makšķerēšanas vieta.
Strencēnietes brīnījās par efejām. Zaļie vīteņaugi Īrijā parazitē uz koku rēķina: apvijas tiem apkārt un barojas, līdz koks nokalst.
Velga pieļauj, ka tūrists Īriju redz vairāk nekā viesstrādnieks, kuram nav savas automašīnas. “Īrijā aprunājos ar vairākiem latviešiem. Daudzi redz tikai darbu. Sezonā viņi strādā arī sestdienās un svētdienās. Kad saimnieki iedod brīvas divas nedēļas, daudzi cilvēki izmanto lētos avioreisus un apciemo tuviniekus Latvijā.”
Kas dārgi, kas lēti
Agrāk Velga uzskatīja, ka Īrijā ir dārga dzīve. Tur uz vietas atklāja, ka pārtikas produktu cenas ir gandrīz tādas pašas kā Latvijā, bet bērnu un pieaugušo apģērbs maksā ievērojami lētāk.
Toties dārgs Īrijā ir sabiedriskais transports, frizieru, zobārstu, ārstu pakalpojumi un tamlīdzīgi. Velga stāsta, ka, piemēram, matu griešana maksā 30 eiro, matu krāsošana — 50 eiro, krāsošana šķipsnās — 80 eiro. Ceļš no Kavanas uz Dublinu sabiedriskajā transportā maksā 18 eiro.
Grūti Īrijā dzīvot tiem, kuri smēķē un dzer, piebilst strencēniete. Alkohols un cigaretes maksā dārgi. Vienas cigarešu paciņas cena ir seši eiro. “Tiesa, izpeļņa Īrijā ir citāda nekā pie mums. Tur ir lielākas algas un labākas sociālās garantijas,” saka Velga.
Viņa redzēja, kādos apstākļos dzīvo latviešu strādnieces lielā šampinjonu audzētavā, un atzīst tos par labiem. Audzētavas īpašnieks izīrē strādniekiem dzīvokļus savos namos. Katram ir sava istaba. Kopīgs ir sanitārais mezgls, virtuve un ēdamtelpa. Lai atvieglotu ikdienu, ir veļas mazgājamās un žāvējamās mašīnas, mikroviļņu krāsnis un cita sadzīves tehnika. Uz darbu jāiet kājām, tāpēc saimnieks izsniedzis atstarojošās vestes, lai cilvēki tumsā būtu pamanāmi.
Konkrētajā šampinjonu audzētavā ir 22 sēņu angāri. Tajos šampinjonus novāc 22 latvietes un divas īrietes. Šampinjoni angāros aug trijos stāvos. Ražu novāc trīs reizes. Sēņu lasītājas Velgai teikušas, ka visgrūtāk ir strādāt pirmajā stāvā, jo šampinjoni jālasa sēdus un cilvēks visu laiku ir saliecies.
“Manuprāt, lielākais mīnuss ir tas, ka šampinjonu audzētavās izmanto dažādas ķimikālijas, un ne katrs var tās panest,” stāsta Velga. “Cilvēki strādā cimdos. Daži liek arī masku. Latviešu starpā klīst skumjš stāsts. Pērn vasarā mammu Īrijā apciemojis viņas 12 vai 13 gadu vecais dēls. Viņš aizgājis līdzi mammai uz sēņu angāriem. Izrādās, zēns bijis ļoti alerģisks, nav panesis ķimikālijas un nomiris.”
Trejlapu āboliņš, rūķītis un Ginesa alus
Īrijā no 15. līdz 19. martam plaši svin Svētā Patrika svētkus, un strencēnietes guva ieskatu, kā īri tiem gatavojas. Svētais Patriks savu dzīvi veltīja īru tautas evaņģelizācijai un tika iecelts par Īrijas bīskapu. Izmantojot zaļā āboliņa lapu, viņš vienkārši un saprotami senajiem ķeltiem skaidroja Dieva Tēva, Dieva Dēla un Svētā gara Trīsvienību. Tagad trejlapu āboliņš ir viens no Īrijas simboliem un redzams uz daudziem suvenīriem. Īrijas simbols ir arī rūķītis. Teika stāsta: ja uzspīd varavīksne, tās vienā galā sēž rūķītis. “Kurš redz varavīksni un rūķi, tas var uzskatīt, ka viņam nauda ir tikpat kā ķešā,” īru ticējumu atklāj Velga.
Īrijas karogā ir zaļa, balta un dzeltena krāsa. Strencēniete uzzinājusi, ka zaļā krāsa simbolizē smaragdzaļo Īriju, dzeltenā — Īrijas ziemeļu daļu, baltā — mieru. Īrijā joprojām pastāvot liela plaisa starp katoļiem un protestantiem.
Īrijas simbols ir arī “Guinness” alus — tumši brūns un rūgts, ar biezām putām. Tā pildīšana glāzē ir īpašs process. Ginesa alu dzer no pintes. Pinte ir aptuveni 650 mililitru ietilpīga glāze. Vispirms tajā ielej trīs ceturtdaļas alus. Kad putas nosēžas, pielej atlikušo ceturtdaļu un virsū “uzliek” putu cepurīti. Velga atzīst, ka Ginesa alus garša ir savdabīga, viņai tā patīk.
Īri Ginesa alu Dublinā ražo kopš 1759. gada. Pilsētā tam ir pat savs muzejs. Tas atrodas lielā daudzstāvu ēkā, no kuras skatu laukuma paveras brīnišķīga ainavu uz Dublinu. Muzeja apmeklētāji gūst ieskatu Ginesa alus ražošanas vēsturē, transportēšanā un citās jomās. Interesanti, ka alus mucu dibenā atrodas televizora ekrāns. Skaties un redzi mucu darināšanas procesu.
Irish Pub ir topā
Ginesa alus ir iecienītākais dzēriens īru krodziņos jeb Irish Pub. Velga stāsta, ka lielākā jautrība pabos notiek piektdienu, sestdienu un svētdienu vakaros, un uzsver, ka īri neiet uz pabu piedzerties, bet jautri pavadīt laiku omulīgā, nepiespiestā gaisotnē. Publiku bieži priecē dzīvā mūzika.
Starp citu, Īrijā krogos vairs nesmēķē. Tas atļauts tikai īpaši norādītās vietās. Velga Īrijā ievēroja vēl dažas latviešiem interesantas lietas. Automašīnās stūre ir labajā pusē. Dzīvojamās mājas īri pārsvarā katrs individuāli apsilda ar eļļu, ko uzglabā rezervuāros mājas pagalmā. Eļļas apkure esot diezgan dārga, tāpēc jaunos kvartālus jau pieslēdz gāzei. Mitrā klimata dēļ Īrijā neesot putekļu, un par to prieks mājsaimniecēm. “Arī dubļu Īrijā nav. Lietus tūlīt iesūcas zemē. Privātmājās, veikalos, pabos, restorānos tāpēc daudzviet ir mīkstie paklāji, jo tos nevar nopēdot ar dubļainām kājām,” piebilst Velga.
Strencēniete atzīst Īriju par skaistu, apceļojuma cienīgu zemi un iesaka to klātienē apskatīt ikvienam, kuram ir tāda iespēja, piemēram, apvienot ceļojumu ar radu vai draugu apciemojumu. Lidojot ar lēto avioreisu lidmašīnām, ceļa izdevumi neesot lieli.
