Parasti par paralēlajām pasaulēm runā, ja nepieciešams raksturot noslēpumaino un parasti neredzamo kosmisko spēku darbības sfēru, ko mūsdienu zinātne neprot izskaidrot.
Parasti par paralēlajām pasaulēm runā, ja nepieciešams raksturot noslēpumaino un parasti neredzamo kosmisko spēku darbības sfēru, ko mūsdienu zinātne neprot izskaidrot. Pie paralēlās pasaules parādībām nosacīti varam pieskaitīt arī “lidojošos šķīvīšus”, neparastas figūras labības laukos un visvisādus rēgus.
Diemžēl jāatzīst, ka dažkārt arī cilvēku kopienas, kaut dzīvo viena otrai līdzās, ar savu garīgo un morālo satvaru atrodas it kā paralēlās pasaulēs. Plašākā mērogā to gribas sacīt par radikālo islāmu un kristietības garā tapušo sabiedrību. Bet pēdējā laika notikumi liek domāt, ka šādas pilnībā atšķirīgas kopienas veidojas arī Latvijā, tiesa, tā saucamā krievvalodīgo kopiena lielā mērā ir inspirēta no ārienes.
Kā spoku kuģis
Viena no paralēlās pasaules izpausmēm ir fatamorgānas parādība, tostarp arī “lidojošie holandieši” un cita veida spoku kuģi. Ja sākam vērot to Latvijas krievvalodīgo ļaužu grupu, kuru domāšana, pateicoties avīzēm “Čas” un “Vesti Segodņa”, saglabājusies brežņevlaiku līmenī, tad salīdzinājums ar spoku kuģi šķiet īsti vietā. Cilvēki, kas dzīvo un domā ārpus realitātes.
Paraudzīsim, kā krievvalodīgie pilsoņi balsojuši Rīgas domes vēlēšanās. Analītiķi pat brīnās, kāpēc tik lieli panākumi grupējumam “Dzimtene”, kas startēja kopā ar Sociāldemokrātisko partiju. Ja paraugām ievēlētos deputātus, tad nemaz pārāk traģiski neizskatās, katrā ziņā ždanokiešu PCTVL ir daudz nesimpātiskāka kompānija. Bet pilnīgi skaidrs, ka balsotāji bijuši galvenokārt gados vacākā paaudze, kuriem simpātisks Alfrēds Rubiks. Tas nekas, ka balotējas cits Rubiks, turklāt ar politiku nesaistīts cilvēks, jo svarīgs bija uzvārds. Varu droši apgalvot, ja kāda saraksta priekšgalā būtu sētnieks ar uzvārdu Putins vai gaļas izcirtējs ar uzvārdu Staļins, tad balsotāju būtu vēl vairāk.
Konkrētajā gadījumā nozīme bija arī saraksta nosaukumam “Dzimtene”, jo ikvienam impērijas atdzimšanas tīkotājam rodas asociācijas ar Maskavā politiski aktīvo partiju “Rodina”, un visiem taču zināms, ka rogozinieši ir visskaļākie brēcēji par “ģeržavas” varenības galvanizēšanu.
Būtu kļūdaini visus krievvalodīgos mest pār vienu kārti, jo balsotāji bijuši galvenokārt vecākās paaudzes migranti, tajā skaitā bijušie militāristi un viņu ģimenes locekļi, kuriem karsti mīlētā “naša Riga” pēkšņi kļuvusi par svešādu un pat naidīgu vidi. Jāteic, mūsu politiķi palaiduši garām iespēju no šī kontingenta atbrīvoties, bet… skandināvu saziedotā nauda tika pamesta bankrotējošā bankā, un 18 tūkstoši ar dzīvi neapmierinātu virsnieku palika Latvijā. Krievijas vēstnieks Kaļužnijs nesen apgalvoja, ka viņam uz galda stāv ap 700 iesniegumu no cilvēkiem, kuri vēlas atgriezties etniskajā dzimtenē, bet ne viņiem nauda braucienam, ne arī viņus dzimtenē kāds gaida. Pat pirms gadiem desmit no Tadžikistānas atbēgušie krievi turpina mitināties vagonos, jo bez dokumentiem viņi pat darbu nevar atrast. Un tā daudzi tūkstoši ar latviešiem neapmierinātie pagātnes rēgi dzīvo savā paralēlajā pasaulē, un visa šī sabiedrības daļa man atgādina milzu spoku šķirstu, kam karogā sirpis un āmurs.
Ir arī starpslānis
Katrs no mums var uzskaitīt daudzus cittautiešus, kuri pilnībā lojāli Latvijas Republikai. Bet zināmu sabiedrības nišu aizpilda politikāņi, kuru antilatviskumā izpaužas mērķtiecīgs aprēķins. Turklāt daudzos gadījumos viņi nemaz nav krievi. Kad veidojās Krievu organizāciju apvienība (OKROL), tad Krievu kultūras biedrību pārstāvji indīgi piezīmēja, ka prezidijā sēž krievvalodīgie, bet īstie krievi galerijā. Protams, šajā kontingentā ne mazums Krievijas specdienestu aģentu, kuri vadās no Maskavas instrukcijām. Un ir vienkārši konjunktūras cilvēki, kuri gatavi rakstīt saltus melus, kuri rīko skolēnu piketus, kuri organizē nekārtības pie Brīvības pieminekļa, lai tikai iemantotu sev popularitāti.
Šī iemesla dēļ neveiksmi piedzīvoja Dolgopolova jaundibinātā partija “Jaunais centrs”, jebšu iecere bija Rīgas domē startēt ar centriski orientētiem darbiniekiem. Bet iznāca tas, ka balsotāji no “spoku kuģa” savilka krustiņus tiem kandidātiem, kuri skaļāk bļāvuši piketos, kuri riebīgāk rakstījuši avīzēs, bet tādi vīri kā Čepānis tika izsvītroti.
Ir labi iepraktizējušies demagogi — Ždanoka, Pliners, Giļmans, Kotovs, Kabanovs un citi —, kuri dara visu iespējamo un pat neiespējamo, lai kaitētu savai mītnes zemei. Jūtot tiešu un netiešu Maskavas atbalstu, šie ļaudis kļūst jo dienas, jo nekaunīgāki. Viņi lieliski prot izmantot savās interesēs demokrātijas nosacījumus.
Leģionāru piemiņas sakarā
Sapratīsim vienu: tā saukto “antifašistu” jandalēšanās pie Brīvības pieminekļa notika pēc rūpīga scenārija, lai Maskavas televīzijai būtu pamats veidot attiecīgus sižetus. Par to, ka Maskavā šim notikumam rūpīgi gatavojās, bija jūtams jau nedēļu iepriekš. Un nauda arī tika maksāta tiem, kas bļaustījās visskaļāk.
Kāds krievu žurnālists izteica gandrīz vai prieku, ka pēc gadiem pieciem jau visi leģionāri būs apmiruši, tad arī nekas tāds vairs nenotiks. Te gan jāatgādina, ka mirstīgi ir arī tie, kas karoja zem Kremļa zvaigznes, arī viņi iet mazumā. Un arī pie “Uzvaras monumenta” PārdaugavāArturs Goba 9. maija svinībās voblu un vodkas cienītāju paliks aizvien mazāk. Un spoku kuģis ar vakardienas rēgiem kļūs aizvien bālāks, līdz pavisam iepeldēs paralēlajā pasaulē līdzīgi ļaunam murgam.
Zīmīgi, ka citviet Latvijā izbijušo interfrontistu aktivitātes negūst kaut cik būtisku atbalstu. Pat Daugavpilī situācija daudz labāka nekā Rīgā. Un vēlreiz pieminot Rīgas domes vēlēšanas, ar skumjām jākonstatē, ka latviskās partijas pašas vainīgas, ja neprata gūt pārliecinošākus rezultātus. Vai “Latvijas ceļam” nebija skaidrs, ka jāveido koalīcija ar citām mazākām partijām? To pašu var sacīt par Jurkāna partiju, jo vajadzēja tikai piesaistīt sev pāris sīkpartiju, lai piecu procentu barjera tiktu pārvarēta. Bet katrs latvietis jau liels savās biksēs.
Tagad gaidīsim 9. maiju. Vakardienas cilvēki atkal pulcēsies Uzvaras laukumā, un pilnīgi droši varam sacīt, ka protestētāju ķēdes viņiem ceļā nestāsies. Toties tūdaļ pēc šiem svētkiem, domājams, pa ceļam no Maskavas Rīgā ieradīsies ASV prezidents Džordžs Bušs. Kaut kritiski vērtēts kā cilvēks, viņš tomēr ir pasaules spēcīgākās lielvalsts prezidents, un šādai vizītei paredzama visnotaļ simboliska nozīme. Starp citu, vērtētāji gan uzsver Buša labās attiecības ar mūsu prezidenti, bet neviens nav novērtējis faktu, ka Rīgā darbojas ASV vēstniece Beilija, kura ir draudzīgās attiecībās ar Bušu ģimeni. Tas nav mazsvarīgs faktors.
