Lai dzīvo hokejs!

Domāju, ka vārdos neizsakāmās emocijas par Latvijas valstsvienības hokejā bronzas jeb mazā zelta medaļas izcīnīšanu Pasaules čempionātā ir mazliet norimušas un jau ieguvušas konkrētas aprises.   

Teikšu godīgi, līdz šim biju diezgan pasīva nozīmīgu sporta pārraižu vērotāja, tā teikt – rezultātu zināju, bet spēles gaitu vēroju fragmentāri. Taču kas ar mani notika šī Pasaules čempionāta laikā, nepateikšu. Man pašai tas par sevi ir jaunatklājums, jo pat mājinieki smējās, ka tik skaļu un emocionālu līdzjutēju un spēļu komentētāju nav sastapuši.

Ar to, ko uz ledus laukuma un ar katru no mums izdarīja šie puiši, var ne tikai lepoties, bet apzināties, cik latvieši ir vīrišķīga, stipra, drosmīga un  bezbailīga tauta. Nekad neaizmirsīšu un ikvienam pie izdevības atgādināšu uzbrucēja Kristapa Zīles mammas teikto: “Ja mēs visi Latvijā strādātu tik čakli viens otra un Latvijas labā, mēs dzīvotu laimīgākā, pārtikušākā un draudzīgākā valstī pasaulē.”

Mēs protam apvienoties un būt kā viens vesels, lepni dziedāt Latvijas himnu un, spriežot pēc pasaulē labākajiem hokeja līdzjutējiem, mīlēt un svinēt dzīvi. Mēs – skaitliski mazā ziemeļtauta.

Taču visā šajā sajūsmas un sakāpināto emociju virpulī mani apbēdināja to neapmierināto un mūždien burkšķošo cilvēku komentāri par naktī no svētdienas un pirmdienu Saeimas pieņemto lēmumu, kas noteica, ka 29. maijs ir svētku diena. Mīļie, latviešiem ir tik daudz sēru dienu, vai tāpēc viena svētku diena spēj mūsdienās tik ļoti daudzus izsist no ierastā vāveres riteņa un ikdienas rutīnas! Citas tautas mūs apskauž par šo uzvaru un piešķirto svētku dienu, lai mēs varētu dzīvot un priecāties līdzi mūsu izcilajai hokeja komandai. Taču nē – atkal jāžēlojas, ka bērnudārzi slēgti, uzņēmējiem nauda vējā un tā tālāk un tā joprojām. Šī nu bija tā retā reize, kad nauda nebija tas Dievs visaugstākais, bet gan patriotisms, vienotība un lepnums par Latviju!