Latvijā reizēm ir bail runāt par savām problēmām, “Ziemeļlatvijai”, balstoties uz personīgo pieredzi, atzīst smiltenietis Normunds Zariņš (25 gadi; diagnoze – bērnu cerebrālā trieka).Viņš pārliecinājies, ka Latvijā (konkrētajā gadījumā – Smiltenē) cilvēks ratiņkrēslā sabiedrības attieksmes dēļ lielā mērā ir ieslodzīts savā mājoklī. Šo interviju Normunds vēlas sniegt, jo tagad viņam ir, ko salīdzināt. Pirms diviem gadiem jaunais vīrietis kopā ar sievu Gitu pārcēlās uz Zviedriju, kur dāsnais atbalsts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām jeb invaliditāti bijušās postpadomju bloka iedzīvotājiem sākumā ir šoka terapija. Jaunā ģimene Zviedrijā audzina meitiņu Abigailu Kamēliju. Normunds arī strādā, – vada nodibinājuma “duo – modo” filiāli ar mērķi veicināt dialogu starp radošo inteliģenci un kristīgo baznīcu.Zviedrijā Normunds jūtas ļoti labi, jo šī valsts ir ieinteresēta cilvēkus ar invaliditāti nevis norakstīt, kā nevajadzīgus, bet gan maksimāli iekļaut sabiedrībā un rūpēties par viņu emocionālo un fizisko labklājību.“Es, kā latvietis ar padomju sindromu, sākumā šo palīdzību pieņēmu ar bailēm un bijību,” atceras Normunds. “Reizēm man joprojām neērti no tā, ko zviedri piedāvā. Tur es ikdienā varu būt neatkarīgs, jo man ir pieejama vide, viss pielāgots un pakārtots manām vajadzībām, bet, atbraucot uz Smilteni pie tuviniekiem, jūtos ieslodzīts. Daudzās atšķirības un kontrasti salīdzinājumā ar Zviedriju man liek justies neērti.”Pa kāpnēm pēc pases – rāpusJaunais vīrietis nosauc vairākas publiskas iestādes Smiltenē, kurās viņš, pārvietojoties ar ratiņkrēslu, nevar iekļūt. Visnepatīkamākais pārsteigums sagaidīja, kad vajadzēja nokārtot pasi. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Valkas nodaļas Smiltenes filiāle atrodas pašvaldības ēkā Dārza ielā 11, otrajā stāvā, uz kuru ved stāvas, līkumotas kāpnes. Šajā stāvā pieņem arī notārs, kura pakalpojumi tāpat var būt vajadzīgi ikvienam iedzīvotājam.“Augšā uzrāpos ar bailēm. Kad vajadzēja tikt lejā, palūdzu svešu cilvēku, lai viņš tur mani aiz muguras, bet sieva gāja pa priekšu,” atceras Normunds.Jau pati iekļūšana šajā pašvaldības ēkā, kur darbojas arī SEB bankas filiāle, cilvēkiem ar kustību traucējumiem bez citu palīdzības ir neiespējama. Uzbrauktuves tur nav.Iespēja nokļūt otrajā stāvā pie pašvaldības speciālistiem, tai skaitā, būvvaldes, viņiem ir liegta arī citā Smiltenes novada domes ēkā, Dārza ielā 3. Arī tur uz otro stāvu ir stāvas, līkumotas kāpnes.Cilvēks ar kustību traucējumiem bez citu palīdzības nevar iekļūt arī Smiltenes bibliotēkā (pie ieejas durvīm nav uzbrauktuves). Grūti ir Smiltenes pasta nodaļā un tūrisma informācijas centrā – uzbrauktuves ir, bet ratiņkrēslam traucē sliekšņi un durvis, skaidro Normunds.Par lielu sāpju objektu viņš nosauc grāmatu veikalu (nav uzbrauktuves), jo, ciemojoties Latvijā, pats gribētu apskatīt grāmatu piedāvājumu un nopirkt lasāmvielu.“Ietves Smiltenē ir arī tādas, kur virsū uzbraukt ar ratiņkrēslu var, bet otrā galā nost netiek. Esmu runājis ar arhitektiem, ceļu projektētājiem, un man ir teikts, ka projektā tas neko nemaksā, vajag tikai izdomāt nobrauktuvēm galus – neuzlikt kantējumu, bet vienkārši nolīdzināt. Ja būvē jaunas ietves un turklāt izmanto Eiropas Savienības līdzekļus, tad kāpēc jāstrādā kā robotiem, – ka tikai ātrāk pabeigts, un viss?” Normundam sāp vienaldzīgā attieksme.Degradējas talantīgi cilvēkiNormunds uzskata, ka nevajag lielus līdzekļus, lai arī Latvijā vidi padarītu pieejamu visiem iedzīvotājiem. Pirmais, kas nepieciešams, ir attieksme, tai skaitā būvniecības likuma prasības par vides pieejamību neizpildīt formāli, ķeksīša dēļ.Publiskās iestādēs jaunais vīrietis iesaka likvidēt sliekšņus un ierīkot durvis, kas atveras automātiski. Abās pašvaldības ēkās Dārza ielā, viņaprāt, ideāls risinājums būtu lifts (stikla konstrukcija) no ārpuses ar izeju uz otro stāvu. Tādu ierīko Zviedrijā vecās ēkās, kuras nedrīkst kapitāli pārbūvēt.Normunds uzsver, ka viņš nevēlas kritizēt, bet grib palīdzēt risināt problēmas, dot savus ieteikumus, jo sevi joprojām uzskata par Latvijai un Smiltenei piederīgu, kaut arī ģimenes pastāvīgā dzīves vieta ir Zviedrija un jau ir iegūta Zviedrijas pavalstniecība. Normunds uz Smilteni atbrauc vairākas reizes gadā. Viņš vēlas savām acīm redzēt, kas pilsētā tapis jauns, kaut ko nopirkt, apmeklēt kultūras pasākumus, bet faktiski, vairāk nekā par sevi, domā par tiem cilvēkiem ar invaliditāti, kuri Latvijā spiesti pavadīt visu savu dzīvi.“Zinu cilvēkus ar tādu pašu diagnozi, kā man, kuriem ir talants, taču viņi netiek ārā no mājām, lai sevi realizētu, jo dzīvo piektajā stāvā, mājā bez lifta, saņem tikai pabalstu un ir vecāku apgādībā. Rezultātā viņi ir degradējušies. Es esmu pateicīgs saviem vecākiem un vecvecākiem par to, ka man ir bijusi iespēja dzīvot pilnvērtīgu dzīvi arī līdz aizbraukšanai uz Zviedriju, taču tas ir individuāls gadījums,” atzīst Normunds. Svarīgi justies vienam no visiemZviedrijā cilvēks ar īpašām vajadzībām ir viens no visiem, – darbā, uz ielas, jebkur, un nav jāuztraucas par vides pieejamību. Pārsvarā visās sabiedriskajās ēkās (tai skaitā bibliotēkās, pašvaldībā, skolās) ir automātiskās durvis un lifti. Ja kādā vietā to nav, tad tam ir nopietns iemesls un cilvēks atvainojoties ir gatavs atdot pēdējo. Tas uzmundrinot psiholoģiski.“Kad pārcēlāmies uz Zviedriju, mūsu komūnā nebija pielāgotu dzīvokļu, bet fizioterapeite uzrakstīja izziņu, ka man vajadzīgs mājoklis pirmajā stāvā un darba terapeits kopīgi ar komūnu pielāgoja un iekārtoja dzīvokli manām vajadzībām,” vienu piemēru min Normunds. Pozitīvi esot arī tas, ka zviedri uzskata cilvēkus ar invaliditāti par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem un integrē darba tirgū. Mediķis novērtē fizisko sagatavotību, spējas, nosaka darba kapacitāti, un cilvēks piedalās darba tirgū tik, cik var, kaut vai gatavo mājās grāmatzīmes un maksā nodokli, stāsta Normunds.
VIEDOKLIS
Smilteniete Inese Šmite, pirmklasnieces Elizabetes mamma: – Nav viegli meitu visur izvadāt ratiņkrēslā. Piemēram, visi zobārsti Smiltenē pieņem otrajā stāvā. Tikai poliklīnikā uz otro stāvu ir lifts. Nesen atstājām ratus pieskatīšanai Smiltenes centrā, un nesu Elizabeti klēpī pie zobārsta uz otro stāvu. Tad vēl veikalu telpas ir šauras, ar ratiņkrēslu tur grūti izbraukt. Ir posmi, kur pa ietvēm grūti izbraukt. Nesen steidzāmies mājās no skolas, un pie piena veikala gandrīz izgāzu bērnu no ratiņkrēsla. Rats ieķērās ūdens notekas renē. Tur pat pieaugušais viens pats ratiņkrēslā nevarētu izbraukt. It kā jau tomēr valsts pēdējā laikā sāk domāt par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Elizabetei bērnudārzā bija pavadonis un tagad ir arī skolā.
