Padomju laikos īstenam latvietim goda vietā – visbiežāk sekcijā aiz stikliem – stāvēja “Dzejas dienām” veltītas izlases. Tolaik iegādāties jaunos dzejas krājumus skaitījās šiki. Vai pēc tam grāmatas tika izlasītas, par to vēsture klusē, bet tautai bija neviltota interese par dzejniekiem un viņa gara darbiem. Šie notikumi atausa atmiņā, jo pagājušonedēļ darba pienākumi mani aizveda uz Dzejas dienām veltīto pasākumu Valkas pamatskolā. Atklāti sakot, gāju tāpēc, ka atkal gribējās satikt dzejnieku un bērnu auditorijai veltīto vairāku grāmatu autoru Viku. Liktenis man dāvāja lielisku iespēju ar dzejnieku iepazīties vēl kā skolniecei, jo viņš bija viens no bijušā Valkas rajona skolu jauno literātu apvienības vadītājiem. Vika vadītās nometnes Vecpiebalgā pie Ineša ezera joprojām ir vieni no maniem spilgtākajiem bērnības piedzīvojumiem. Vairākas vasaras mēs kā īsti indiāņi mitinājāmies pussagruvušā siena šķūnī, ko saucām par “Kaliforniju”, un mēģinājām radīt dzeju. Un ne tikai. Bija jāraksta arī pasakas. Gāja grūti, jo tā dzeja nemaz tik viegli nerakstījās. Un Viks bija piekasīgs skolotājs, bet, jāatzīst, īsts indiāņu virsaitis, kas prata ne tikai dzejoli uzrakstīt, bet arī mums – sīkajiem – to tik interesanti izstāstīt, ka paši ņēmām zīmuli un rakstījām savu stāstu. Un tā radās dzejoļi, kas Vikam gāja pie sirds. Tolaik mēs visi bijām laimīgi un pilnīgi brīvi – no ikdienas pienākumiem, no skolas lietām. Mums bija sava Kalifornija, savi noslēpumi, nakts peldes un slavenās Vecpiebalgas ūdensrozes. Šie notikumi ir viens no iemesliem, kāpēc septembrī gribas veicināt viņus – dzejniekus.
