Atvaļinājumā izlasot kolēģes publikāciju “Šokē Smiltenē pie durvīm izmesto maisu saturs”, biju nepatīkami pārsteigta par šādu neadekvātu cilvēku rīcību, taču tikpat ļoti izbrīnīta jutos par komentētāju aso reakciju ziemellatvija.lv. Nesagaidot publikāciju avīzē ar situācijas skaidrojumu un izmesto mantu uzskaitījumu, cilvēki metas virsū Latvijas Sarkanā Krusta (LSK) Smiltenes nodaļas vadītājai Marutai Vīgantei, kura ziņas pieteikumā portālā pauda sašutumu par atvestajām mantām. Komentētāji nodaļai velta tādas frāzes kā – “par daudz gribat”, “kundzēm grūti maišeļus iekšā ienest”, “strādā, citādi izmetīs”. Vai šiem apgalvojumiem ir kāds pamats, komentāros nesaskatīju. Atskatoties vēsturē, Latvijas Sarkano Krustu 1918. gada 20. novembrī nodibināja pazīstami Latvijas ārsti, juristi, inženieri un sabiedriskie darbinieki. Kopš pirmsākumiem tas balstās uz septiņiem pamatprincipiem – humāns, objektīvs, neitrāls, neatkarīgs, brīvprātīgs, vienots un visaptverošs. Pievērsiet uzmanību vārdam – brīvprātīgs. Līdzšinējā pieredze liecina, ka nodaļa apģērbusi daudzas ģimenes, sniegusi palīdzību ugunsgrēkos cietušajiem. Par mantu ziedošanu kāds komentētājs norādīja, ka viņam atteikts, jo nav biedrs. Manai ģimenei nekad nav bijušas problēmas nogādāt nodaļā mantas, kaut paši neesam biedri, tāpat arī paziņām. Šī ir reize, kad konstruktīvāk veidot dialogu ar nodaļas vadītāju vai brīvprātīgajiem, jo nepamatoti, anonīmi apvainojumi publiskajā telpā neatrisinās problēmu, protams, ja tāda pastāv.
