Cilvēks vecāks vairs nevar būt, ar roku atmet smilteniete Elza Laure un pati brīnās par to, cik ilgi šajā pasaulē nodzīvojusi – jau 102 gadus. Kad 1910. gadā piedzima mazā Elza, Latvija atradās cariskās Krievijas impērijas sastāvā.
Vēl priekšā bija juku un lielu pārmaiņu laiki, kas izmainīja valstu robežas un satricināja miljoniem iedzīvotāju dzīvi. Vēsturē tika ierakstīti tādi notikumi, kā Pirmais pasaules karš (1914. – 1918. gads), neatkarīgās Latvijas valsts proklamēšana 1918. gada 18. novembrī un Otrais pasaules karš (1939. – 1945. gads). Sveicēji dodas uz pansionātuElzu Lauri un viņas ģimeni šie notikumi tieši nav skāruši, tomēr tas ir laiks, kurā viņa dzīvojusi, nevis vēstures grāmatās izlasīti sausi skaitļi un fakti.Smiltenes novada šobrīd vecākā iedzīvotāja E. Laure ir dzimusi bijušā Alūksnes rajona teritorijā, bet Smiltenē dzīvo no 1934. gada. Viņsaulē jau ir viņas vīrs un divi bērni. Trešais bērns – dēls Haralds – dzīvo Smiltenē. Kaut arī viņš pārsniedzis 80 gadu vecumu, mammai joprojām ir puika, kā Elziņa reizēm piemin savu atvasi, gaidot ciemos, pasmaida Mudīte Tauriņa, Sarkanā Krusta (SK) Smiltenes slimnīcas sociālās aprūpes nodaļas sociālā darbiniece.Jau pusgadu Elza Laure mīt SK Smiltenes slimnīcas sociālās aprūpes nodaļā, tautā dēvētā par pansionātu. Tur arī viņa aizvadītajā nedēļā svinēja savu 102. dzimšanas dienu. Pirmos apsveikumus cienījamā jubilāre saņēma no Smiltenes novada domes, pilsētas pensionāru apvienības, Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcas un bijušajiem kaimiņiem.Ciemiņus gaviļniece sāka gaidīt no rīta, glīti saposta un labā noskaņojumā. Nodaļas personāls jau bija pavēstījis, ka svētku galdā būs torte un kliņģeris.“Paldies, paldies!” par apsveikumiem sveicējiem pateicas E. Laure un rūpīgi skatās līdzi, lai visi ciemiņi ēstu kūku. Viņa arī moži seko sarunām pie galda un labprāt “Ziemeļlatvijai” un citiem sveicējiem pastāsta, kā klājas sociālās aprūpes nodaļā.“Ir tāpat, kā mājās,” stāsta ilgmūžniece, “garlaicīgi nav. Gaidu dēlu, kad atnāks. Agrāk televizoru skatījos. Tagad avīzes lasu. Radio klausos. Ārā pastaigājos (personāls sirmgalvi izved ārā ratiņkrēslā, – redakcijas piezīme). Ar kaimiņiem nodaļā draudzīgi sadzīvoju. Viņi atnāk pie manis, es aizeju pie viņiem. Parunājamies.”Kaut arī cienījamā vecuma dēļ notikumi reizēm piemirstas, Elza Laure nodaļas personālam pastāsta par savu dzīvi, piemēram, kā šuvusi smiltenietēm kleitas, blūzes un kostīmus.Atslēga ir pozitīvismsPadomju laikā E. Laure strādāja mājās par šuvēju, nenokārtojot oficiālas darba attiecības, un šā iemesla dēļ palikusi bez pensijas. Vienīgais ienākumu avots sirmgalvei ir 45 latus lielais valsts sociālais pabalsts. Lielāko daļu izdevumu par viņas uzturēšanos slimnīcas sociālās aprūpes nodaļā sedz Smiltenes novada dome, informē pašvaldības Sociālā dienesta vadītāja Inta Siliņa. Mēnesī šie izdevumi vienam cilvēkam ir aptuveni 279 lati jeb deviņi lati par dienu.Daļu no izdevumiem sedz arī E. Laures vienīgā mazmeita, kura dzīvo Rīgā. “E. Laures dēls ir pensionārs, bet pensionāri šādos gadījumos ir atbrīvoti no līdzmaksājuma. Tad iesaistās pirmās pakāpes radinieki, šinī gadījumā mazmeita,” skaidro I. Siliņa.Kaut arī E. Laure savā garajā mūžā satikusi gan labus, gan ļaunus ļaudis, viņai apkārt biežāk bijuši izpalīdzīgi, laipni cilvēki. Varbūt tāpēc, ka Elziņa, kā viņu mīļi dēvē M. Tauriņa, vienmēr pratusi dzīvot, lieki nekreņķējoties un nesūrojoties par dzīvi.“Viņa ir ļoti pozitīva. Ne par ko nežēlojas. Tā man arī šķiet atslēga ilgai dzīvei,” spriež M. Tauriņa. Savukārt pati jubilāre domā, ka gara mūža pamatā ir laba veselība, savukārt viņas sveicēji savā pulkā atgādina teicienu, ka “gandrīz visas slimības rodas no nerviem”, tāpēc nevajag lieki uztraukties, it sevišķi par lietām, ko nevar izmainīt.Smiltenes novads ir bagāts ar ar ilgdzīvotājiem. Smiltenietei Emmai Lingai šogad janvārī palika 101 gads, bet viņas novadniekam Albertam Mednim aizvadītajā sestdienā – 99.Valkas un Strenču novadā šobrīd nav iedzīvotāju, kuriem būtu 100 un vairāk gadu, “Ziemeļlatvija” uzzināja turienes pašvaldību sociālajos dienestos.◆
